vakar andrejsalā 2. reizi noskatījos sigur ros filmu "heima" un es jau kārtējo reizi pārliecinājos, ka islande ir mana sapņu zeme. tā mežonīgā, nepieradinātā daba, akmeņi, milzīgie līdzenumi, negaidītās klintis un upec tajās, tumši apmākušās debesis, sulīgi zaļie lauki, vecās koka zvejnieku mājiņas, asais vējš un skopā saulīte.un tukšums, nevienas dzīvas dvēseles. šķiet tā vieta ir man kā radīta, tā esmu es kā daba. man tur ir jābūt. un sigur ros koncerts ir jau rīt, RĪT RĪT RĪT!!!!! klausoties koncerta reklāmas pa radio man fiziski ir sajūta, ka sirdi rauj laukā. es mīlu to mūziku.
un nu man ir radies plāns- pēc skolas beigšanas mēģinu iestāties kultūras akadēmijā, ja tieku budžetā(šobrīd iespējamība ir maza maza), tad palieku latvijā, mācos un dzīvoju savu jau sen iecerēto dzīvi. ja netieku budžetā, tad brauc viena uz islandi gadu strādāt. tur īrēšu mazu mazu dzīvoklīti, staigāšu biezajā ziemeļnieku džemperī un adītā cepurē, baudīšu dabu, iešu uz sirkus un maziem mākslas saloniņiem, pelnīšu naudu un apmeklēšu visus sigur ros koncertus. domāju, ka ar gadu tur man vajadzētu pietikt, labi zinot savu "ātrās apnikšanas" sindromu. un tad mans sapnis par islandi būs piepildīts un varēšu sapņot nākamo sapni.