kāda gara saruna un apcerīga mūzika mani noved pie domām par to, kāpēc cilvēki(jā, arī es) tik ļoti tur sevi ciet, neļauj sev dzīvot, sargā sevi, taupa sazin kam. man tik ļoti gribas, lai cilvēki ir laimīgi, es varētu visai pasaulei izkliegt- nu dzīvojiet taču ar visu sirdi, citas dzīves vairs nebūs, paskatieties apkārt, priecājieties, dejojiet, dziediet, dariet visu, lai jūsos būtu prieks. cilvēks, kurš prot priecāties, ir laimīgs, un laime ir dzīves jēga.
un vēl viena lieta. atceros, jelgavā pirms kāda laika uz sienām parādījās uzraksti "mīlestība pati nāx" . un es tik ļoti tam piekrītu. jāiet tikai ar atvērtu sirdi un viņa nāks, kad vajadzēs. nu nevar milestību iet medīt kā zvēru mežā, jo tad vienīgais, ko tu pārnesīsi mājās būs beigts ķermenis. un tas ne tuvu nelīdzinās mīlestībai.
ejiet dzīvot!