vakar sēdējām pie slimnīcas uz soliņiem, es stāstīju violai par to, cik ļoti man dzīvē vienmēr veicas. un tad tur pat blakus sēdošajam puisītim sākās kaut kāda lēkme un man palika kauns par savu veiksmi. ar ko gan viņš ir sliktāks par mani? kaut es varētu vismaz daļiņu savas veiksmes atdot tiem, kam tā ir vairāk vajadzīga.
lai gan, ja citējam nīčes filozofiju, tad izdzīvo stiprākais, dzīvē jāatbalsta spēcīgie, jo no tiem vājajiem tāpat nav jēgas. bet es kaut kā nespēju domāt tā. tā var tikai cilvēki bez sirds.