ahh tagad vispār ir kaut kāds jocīgs laiks dzīvē, kaut kāda robežsituācija, kad tu stāvi uz kraujas malas un nevari saprast, vai lekt vai iet atpakaļ, vai stāvēt, bet zini,ka ir jālec, bet nesaproti, ko ķert līdzi, ko atstāt, un vispār nesaproti,kā tu tur nonāci un kas būtu labākais tev pašam. man nevajag tik daudz par to domāt, jo tad vienmēr sāk nākt nevēlamās domas, es negribu, lai viņas ir man tuvumā.
es nesaprotu sevi, es nesaprotu pasauli un cilvēkus. kā vispār ir iespējams kaut ko saprast, ja viss ir tik relatīvs?
ir jāiet gulēt. miegs, glāb mani!