"Tā mūžīgi iet ar tiem rītiem
un var būt, ka tas ir vislabākais,
ka mostamies mūs redz citi
un mēs sevi mostamies neredzam."
o.vācietis

hm es gan gribētu redzēt sevi mostamies, kāpēc tikai citiem dots tas prieks? es nekad pat neatceros tieši to mirkli,kad es pamostos,kad atveru acis, es nekad nezinu,kas ir pirmais,ko es šorīt esmu ieraudzījusi. un vai cilvēki,kas saka kaut ko tādu kā "es šorīt atvēru acis un pirmais, ko redzēju, bija sauleszaķītis uz sienas", vai viņi blefo? vai arī patiešām spēj noķert un piefiksēt mirkli,kad pamostas? tajās dzejas rindās vācietis diez vai runāja par šāda veida pamošanos, bet tomēr mani interesē visi šie jautājumi.
vispār man pēdējā laikā kaut kā dzeja ļoti,ļoti. man patīk,ka tajā ir tik daudz iekšā un tik daudz vietas domai. jā, man patīk.