astoņpadsmit sekundes pirms saullēkta.
kaut kas maģisks ir vērot saullēktu, kad tu gandrīz redzi kā debesis pie apvāršņa kļūst zilganas, tad parādās gaišzila maliņa un lēnām tā aug, līdz kļūst gandrīz balta. bet tad no horizonta līnijas sāk celties sārta gaisma, kas kļūst arvien košāka un tad pamale deg kā sakarzēts dzelzs līdz izspraucas pirmais saules stars un tad žilbinoši spožā līnija, tad jau lociņš, pusaplis un lode. saule ir izkūņojusies no tumsas segām. visur ielīst gaisma un ir pienākusi diena.
un tā katru rītu. nebeidzamais aplis. mūžīgā atjaunošanās. atkal un atkal. bezgalība.