Šodien nav ne auksti ne silti

Jaunākais

marmelaade

View

22. Oktobris 2020

+12

Add to Memories Tell A Friend
Šodien visu dienu nogulēju. Es pamodos vēlu un tad pēc pusdienā iekritu dziļā nepatīkamā miegā. Pamodos tikpat nogurusi, cik biju pirms gulēšanas. Nejūtos arī labi par to, ka visu dienu nogulēju. Domāju varbūt tagad vismaz vakarā saņemties un savākt beidzot māju un izcept gaļu (ja tā vēl nav sabojājusies). Ēst man īsti negribas tik un tā.

Rīt esmu ielūgta uz gruzīņu vakaru pārdaugavā. Pirms tam gan man ir jāsatiek P. un jārunā par akadēmiskajiem pārtraukumiem par kuriem īstenībā neko daudz nezinu. Bet pēc tam kopā ar E. dosimies kopējā pastaigā uz pārdaugavu. Un tur varbūt pa ceļam mārtiņa kapos satiksim vēl divus puišus. Tā kā kopā rīt man būs ļoti daudz iespēju socializēties. Rīt arī cerams beidzot uzzināšu atbildi no darba intervijas grāmatnīcā. Ļoti, ļoti ceru, ka atbilde būs pozitīva. Ja nē, tad es pat nezinu. Būs ļoti skumīgi un man grūti pateikt vai es tādām skumjām esmu gatava. Kā arī man negribas sabojāt sev un citiem ar savu saskābumu vakaru. Toties, ja ziņa būs pozitīva, kā es ļoti ceru, tad gan varētu būt tik ļoti forši.

Tātad kopumā man ir jāsaspurojas. Jāmēģina kaut kur sevī rast spēku un jācer uz to labāko. Rīt visticamāk neziņošu, jo rīt gaidāma notikumiem piepildīta diena un aizņemts vakars/nakts. Šovakar tomēr mēģināšu piespiesties un savākšu māju, jo domāju, ka tas viss ir izdarām max 40min laikā. Turklāt būtu jauki sestdien pēc tusiņa atbraukt jau uz tīrām mājām.

21. Oktobris 2020

+9

Add to Memories Tell A Friend
Esmu izlaidusi dažas dienas, jo nebiju mājās. Pirmdien braucu pie E. uz vārda dienas svinībām. Un bija ļoti jauki. Mēs ēdām kūku, spēlējām spēles, runājāmies. Puiši spēlēja ģitāras un izpildīja dziesmas. Palikām nomodā diez gan ilgi, bet ne tik ilgi, lai jau būtu uzaususi saule. Turklāt saule tagad aust tik vēlu. Ja būtu vasara, tad mēs būtu sagaidījuši arī gaismu.

Nākamajā dienā pamodos vēlu, bet tas jau svinībām pieklājas. Tad ar P. gāju brokastot. Un mūsu brokastis bija tik jaukas. Visu to dienu principā pavadījām organiskās sarunās par studijām un simpātijām. Gan man, gan viņai īsti nav skaidrs ne kā iepazīties, ne kā iespējams nolasīt telpu, lai uztvertu zīmes. Bet tā nebija skumīga saruna.

Šodien no rīta man bija darba intervija. Domāju, ka man gāja labi. Pēc divām dienām vajadzētu būt atbildei un pagaidām ļoti cerīgi skatos tajā virzienā, lai gan jāatzīst, ka nekad nevar zināt. Bet, ja mēs tā pavisam godīgi, tad šī cerība uz darba vietu ir mans pēdējais salmiņš. Mēģinu šobrīd kļūt par pārdevēju grāmatnīcā jaunajā t/c, kas drīz atvērsies salīdzinoši netālu no manis. Turklāt mani apmierina gan alga, gan 8h maiņas, gan lokācija, gan visvairāk arī tas, ka tā ir g r ā m a t n ī c a. Mēģinu gan paralēli ļoti nesacerēties, jo parasti uzreiz jau izdomāju kādu piecgades plānu uz priekšu, bet šoreiz tiešām cenšos būt atturīga. Negribas jau sevi sāpināt lieki.

Man šķiet, ka man pieklātos rakstīt vairāk. Taču šobrīd īsti nav noskaņojuma. Precīzāk tāds bija līdz brīdim, kad vajadzēja sākt rakstīt. Turklāt šī patreiz ir vienīgā dienasgrāmata, kuru rakstu, bet laikam jau par visu rakstīt publiski īsti nespēju. Domāju, ka tas ar laiku gan jau atnāks. Vismaz tāds ir mans mērķis.

18. Oktobris 2020

18/10/2020

Add to Memories Tell A Friend
Šodien ir uzspīdējusi saule, bet tas nenozīmē, ka man ir kaut cik vieglāk. Lai gan vakar solīju, ka, ja būs labs laiks, iešu līdz upei, sapratu, ka tomēr neiešu gan. Nezinu no kurienes man ir piemeties vājums, bet jau pēdējās pāris dienas mans ķermenis jūtas ļoti ļengans.

Mani no rīta ap 11 pamodināja suns, bet tas nedeva man nekādu vēlmi celties. Lai gan ap 12 jau brokastoju, uzreiz pēc brokastīm aizgāju gulēt jeb precīzāk vienkārši bezmērķīgi skatījos telefonā. Tad es tikai ap 15 saņēmos iziet pastaigā gar ezeru. Vispār pastaiga bija ļoti skaista, jo dienas pirmā puse bija tik pelēka, bet saule parādījās tieši pastaigas laikā. Citās reizēs tas noteikti būtu mani iedvesmojis kaut ko pasākt, bet šodien kaut kā nē. Vispār man ir tik grūti saņemties kaut ko jēdzīgu darīt dienasgaismā. Mani nepamet sajūta, ka es vienkārši bastoju skolu, lai gan nekur vairs nestudēju. Un cik savāda liekas doma, ka man studijas pietrūkst. Domāju nākamgad pavisam noteikti kaut kur atkal iet studēt, jo nedomāju, ka mans izglītības ceļš ir beidzies. Turklāt man tik ļoti pietrūkst kaut kādi skolas darbi - esejas un gatavošanās ieskaitēm.

Man vēl nav atbildējusi neviena darba vieta, bet es sev atgādinu, ka vakar bija sestdiena un šodien ir svētdiena un tas ir pilnīgi normāli nedēļas nogalē nevienam neatbildēt. Tomēr novembris strauji tuvojas un līdz novembrim man pavisam noteikti ir jāatrod darbs. Pēc darba atrašanas man uz to jāskatās kā uz "dzīves sakārtošanas plānu". Izklausās vienkārši drausmīgi un stulbi, bet realitātē es neesmu droša vai savādāk maz iespējams dzīvot, jo šobrīd man šķiet, ka mani parādi mani vienkārši apēdīs dzīvu. Turklāt tās draudu vēstules rada tādu stresu, ka es patiesi labāk noliegtu galvu un cīnoties ar savām finansiālajām grūtībām. Bet tajā pašā laikā arī nepamet doma, ka šāda dzīves uztvere mani iemetīs tikai jaunā bedrē, jo uzreiz ir jāatmet kaut kādas ambīcijas. Un vai man izdotos to visu apvienot? Visticamāk jau ka nē, lai gan es nekad neesmu tikai strādājusi. Man vienmēr paralēli ir bijusi skola vai studijas un paralēli vēl tam vēl kāds interešu pulciņš. Tagad es esmu kā tukša balta lapa. Man nav nekādu citu aktivitāšu, tāpēc varbūt darbs nemaz nebūs tik nogurdinošs, cik man sākotnēji šķiet. Nezinu. Es gribētu kaut kāds man būtu iedzinis veselīgu attieksmi pret darbu, t.i., uzskatu, ka darba stundas ir vienkārši jānoraksta un svarīgāk ir domāt par jumtu virs galvas un ēdienu šķīvī. Kurā brīdī materiālā pasaule pazuda manās acīs kā vērtība? Nezinu.

Tagad gribas palasīt kādu grāmatu, kura būtu tik aizraujoša, ka nespēju nolikt malā. Bet pēdējā laikā nekas mani īpaši neuzrunā un nekas neliekas gana interesants. Kaut ko es daru nepareizi, bet nevaru vēl saprast ko.

Rīt man ir jādodas uz vārda dienas svinībām. Pagaidām domāju par to kā derētu sapucēties, jo tik reti sanāk iziet no mājas. Turklāt tur būs arī sen nesatikti cilvēki, jo tagad jau satikties bez īpaša iemesla nav vēlams. Un, protams, varētu domāt vai vārda diena ir gana labs iemesls, lai tiktos? Laikam jau priekš mūsu mentālajām veselībām gana labs.

17. Oktobris 2020

17/10/2020

Add to Memories Tell A Friend
Šodien neko nedarīju. Tas nebija gluži tā, ka man neko negribējās darīt, bet man gluži vienkārši nav ko darīt. Un tādas dienas manā dzīvē ielaužas aizvien vairāk un vairāk. Man agrāk šķita, ka tas varētu būt tikai tāls sapnis, bet nu tas ir atnācis pie manis murga formā. Ja vismaz būtu finanses, varētu arī normāli ietusēt. Bet naudiņas nav, tāpēc arī bezdarbību izbaudīt paliek aizvien grūtāk, aizvien spiedošāk. Un spiediens sēž uz krūtīm.

Dienas pirmajā pusē vārtījos pa gultu. Noskatījos pusi no seriāla "Sabrina" Netflixā un tad sadusmojos, jo īsti neko jaunu vietā, ko paskatīties neatrodu. Tāpēc pievērsos youtube, bet arī tur nekas mani neuzrunāja. Nekas cits neatlika, kā vienkārši skatīties griestos. Diendusām vairs nav spēka.

Kaut kur uz pēcpusdienas pusi izvedu pastaigā suni. Tā es viņu vestu jau uzreiz no rīta (ap 12), bet pēdējās dienas ļauju viņai pašai izvēlēties savus čurāšanas laikus. Tā tomēr ir dzīva radība un ja viņai nav vēlmes tajā brīdī iet ārā - kas es esmu es, lai viņai teiktu, ko viņai darīt ar savu ķermeni? Pēc mazās pastaigas gar ezermalu, paēdu brokastis (ap 15 vai 16). Brokastīs ēdu vakardien pagatavotos rīsus, kurus apcepu svaigumam olā. Vēl sev uzvārīju gan kafijas, gan tējas krūzi. Kafiju izdzēru ap 18 un tēju ap 20.

Pēc brokastošanas pievērsos darba meklējumiem. Kopā nosūtīju 6 CV un tad man apnika lasīt aprakstus. Turklāt tāpat neviens īsti neatbild jau mēnesi. Ja iepriekš domāju, ka varēšu pieturēties kaut cik savam interešu laukam, tad tagad jau piesakos parastiem pārdevējas un viesmīļu darbiem. Bet arī tie neatbild... Jāatzīst arī, ka par to neuztraucos tik daudz cik vajadzētu. Man īsti nav naudas, kā tikt uz Rīgu, bet es arī neredzu citu izeju, kā tikai paļauties, ka lietas varētu atrisināties kaut kā pašas no sevis. Protams, ka šī doma ir nedaudz naiva, bet tā ir tieši tāda un man gribās būt godīgai savās domās ne tikai pret sevi, bet arī pret jums.

Tad es izvedu suni pastaigā otro reizi. Man bija doma uzreiz pēc tam doties uz veikalu pēc kolas, bet pastaigas laikā pārdomāju. Man tomēr ir palikuši tikai 20eur, tāpēc būtu prātīgāk tos pataupīt un nepakļauties šādiem kārdinājumiem. Turklāt man ir gana liela tēju izlase, lai es varētu veldzēt savas slāpes ar dažādām garšām. Neviens jau man neliek dzert pliku ūdeni jeb tā nav vienīgā opcija. Pagaidām.

Tagad es domāju doties pagatavot sev ēst. Droši vien sacepšu sev maizi olā ar sieru. Parasti to ēdu brokastīs, bet jau pēdējās divas dienas ceļos tik vēlu, ka ir jau laiks ēst pusdienas. Nav jau tā, ka mani šīs kategorijas kādreiz būtu ļoti ierobežojošas, bet šobrīd vienkārši dzīvē tāds laiks, kad gribas nedaudz iekāpt kādos rāmjos un tad atkal izkāpt ārā.
Rītdienu īpaši negaidu. Nedomāju, ka tur notiks kaut kas diži satraucošāks, kā šodien. Ja būs labs laiks, tad mēģināšu sevi piespiest aiziet līdz upei. Bet pēdējā laikā jūtos tik vāja, ka diez vai saņemšos. Varbūt ar kādu sazvanīšos. Parasti diena nedaudz uzlabojas, ja man sanāk piedzīvot kādu kontaktu ar vēl kādu dzīvu cilvēku.
Powered by Sviesta Ciba