![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Kopš ir palicis viens gads kopš es šeit dzīvoju un man ir iespēja salīdzināt šo vietu ar iepriekšējiem ziemassvētkiem, manī ir raisījušās pārdomas. Es ar tām vēlos dalīties. Kāpēc? Jo man kaut kā ļoti žēl, ka pārtraucu rakstīt šo dienasgrāmatu, tāpēc šis ieraksts ir dāvana man. Vispār nelielam kontekstam: man bērnībā īsti nekad nebija ziemassvētki. Vismaz ne ar ģimeni, bet ziemassvētkos visi ir ar ģimeni. Bet kopš es studēju man šādu problēmu vairs nav bijis.
Atgriežoties pie šī ieraksta sākotnējās idejas...
Zemāk lasīt punktus kā ir dzīvot silakrogā?
1)Man nekad iepriekš nav piederējusi tik daudz telpa cik tagad. Es dzīvoju 56m2 vienistabas dzīvoklī un 27 no tiem ir tikai mana istaba (kura atrodas mājas stūrī, tāpēc man ir gandrīz sienas garumā lieli 3 logi vērsti 2 virzienos). Manā virtuvē ir izvelkamais dīvāns! Jopcik! Kaut kā iepriekš vienmēr iztēlojos, ka spēšu izbaudīt tikai pierasto dzīvošanu šaurībā, bet tā bija tikai nevajadzīga sevis ienīšana drīzāk.
2)Es esmu savas mājas jaunākā iedzīvotāja, bet ne skaļākā iedzīvotāja.
Saruna ar kaimiņieni ap 2 naktī uz trepītēm:
- klau a cik tu ilgi jau te dzīvo?
- kādus 2 mēnešus
- oo tevi vispār nevar dzirdēt
- vai tad sienas ir tik plānas?
- nē ta vienkārši tu izskaties pēc ne (-) normāla cilvēka
3)lasīt zemāk dažu stundu atstāstu no karstām vasaras dienām, kurus transkribēja mana draudzene, kurai ļāvu mēnesi padzīvot virtuvē:
"Cilvēkiem, kuri nebija klātesoši" prozaisku atmiņu virtene 3. cēlienos.
[1. cēliens]
Nākot no peldes ezerā mājup, kāpņutelpā durvis paver pretējā dzīvokļa kaimiņiene, un lūdz patrīciju pie sevis parunāties. Patrīcija pazūd uz pusstundu. Atgriežoties stāsta, ka iepazinusies ar izbijušo matrozi-kaimiņieni, kura esot viegli pārmetusi, (gan, vairākkārt atkārtojot, ka neko mums, jauniešiem, nepārmetot, jo "jaunībā ir jātusē" un "viņa ir foršā muterīte") kā mēs vakardien koridorā skaļi runājāmies (un viņa neesot varējusi pagulēt, jo, tomēr - jāklausās taču, ko mēs runājam! - turklāt naktī pie viņas esot atbraukuši ātrie iedot miega zāles, un mēs viņu esam uzrāvuši no tām sekojošā miega)
Tā nu viņa iedeva patrīcijai piecīti, un lūdza, lai diskrēti aizdodamies pakaļ četriem litriem aliņa viņai (bet lai noteikti neejam barā un liekam tos mugursomā - otrajā stāvā dzīvojot krievietes, kuras snaiksnot mēles un izplatot "negatīvas enerģijas". Tāpat viņa norādīja uz labāku smēķēšanas vietu (ne turpat uz kāpnītēm), un piebilda, ka nevajadzētu gaišā dienas laikā staigāt pa ciemu ar šņabja pudelēm (mums ar patriciju aizvien šķiet, ka viņa runā par kādu citu). Vēl viņai esot dēls. Turklāt, izrādās, patrīcijas dzīvoklī agrāk esot dzīvojusi bibliotekāre, kurai visas istabas esot bijušas piekrautas ar grāmatām, tāpēc jo jocīgi viņai esot bijis redzēt, ka arī patricijas logi ir ar tām pilni. Viņa arī ļoti nopriecājās, ka esam filozofijas studenti, un teica, ka "pati nemaz nav muļķe - šo to uz kuģa arī esot palasījusi" un parādīja Upīša rakstu krājuma pirmizdevumu vecajā drukā, ko paņēmusi no izbijušās kaimiņienes dzīvokļa, tai nomirstot.
[2. cēliens]
Kamēr Patrīcija, Paula un Rūdis aizdevušies uz veikalu pēc aliņiem Daigastantei (matrozei-kaimiņienei), mēs ar Edgaru un Danielu mizojam kartupeļus un griežam salātus pusdienām. Pie durvīm atskan zvans. Dodos lūkot. Paveru durvis - tur kaimiņš - acīmredzami sadzēries. Esot Fricis no blakusdzīvokļa. Gribot parunāties. Atbildu, ka Patrīcija šobrīd ir izgājusi, un ka ielaist viņu dzīvoklī bez dzīvokļa īpašnieces ziņas noteikti netaisos. Viņš atbild, ka viņam "ļoti patīk sievietes, kuras spēj tik skaidri izteikt savu domu...kā tu!...vai tev ir draugs?" Un tad uzreiz atvainojas, ka "neko jau es te nemēģinu...es tikai fricis no blakus dzīvokļa..". Lūdzu, lai dodas prom un pienāk vēlāk - kad atgriezīsies patrīcija. "Tu esi forša!" viņš nosaka, piemiedz ar aci, un es aizveru durvis.
[3. cēliens.]
Patrīcija, Paula un Rūdis ir atgriezušies no veikala, un patrīcija ir aizgājusi pie kaimiņienes atdot aliņus. Tikmēr kāds piezvana pie durvīm. Atver paula. Tur atkal stāv fricis - ļoti grib nākt ar mums parunāties. Atbildam, ka varbūt nevajag. Kāpņutelpā atver durvis matroze-daiga-kaimiņiene un nokliedz fricim, lai liek mierā bērnus. Viņš iecirtīgi paliek un mēģina iesprausties durvīs. Kaimiņiene pāriet pāri kāpņutelpas laukumiņam un cenšas izvilkt frici no durvju starpas. Fricis tur roku starp durvīm un prom vis neiet. Tā nu mēs visi tur tielējamies - pa vidu visam ņurd un locās pie zemes piespiesta nori - līdz savās rokās grožus ņem rūdis, un, pielietojot savas viesnīču naktīs izkoptās disciplīnas metodes, pieklāīgi izstumj frici no dzīvokļa laukā, un lūdz tam doties prom. Durvis tiek aizcirstas. stāsta beigas. pagaidām....
***
Iepriekšējos ziemassvētkos man vēl nebija suns. Bet tajā pašā laikā es vispār neatceros, ko darīju brīvbrīžos pirms norie. Un cik gan tukša man iepriekš likās mana lielā istaba. Es gulēju uz pleda istabas vidū un skatījos uz neglīto lustru griestos, un domāju kā pie manis neviens vairs nekad nebrauks ciemos, jo es dzīvoju par tālu, lai tas būtu pa ceļam. Turklāt vēl jāmaksā euro sešdesmit par autobusa biļeti, kurš iet reizi stundā. Bet neviena no šīm bailīgajām domām nav piepildījusies. Neglītajai lustrai es noplēsu skariņas. Un man ir daudz lietu tikai priekš viesiem, piemēram, 2 raskladuškas, matracītis, dīvāns un 6 pledi. Man ļoti patīk mana dzīvesvieta šobrīd. Nekad negaidīju cik ļoti trauksmainu ik dienā mani bija padarījusi Rīga. Man liekas vajag mēģināt būt vairāk ZEN - nu lūk to es arī jums visiem novēlu.
Atgriežoties pie šī ieraksta sākotnējās idejas...
Zemāk lasīt punktus kā ir dzīvot silakrogā?
1)Man nekad iepriekš nav piederējusi tik daudz telpa cik tagad. Es dzīvoju 56m2 vienistabas dzīvoklī un 27 no tiem ir tikai mana istaba (kura atrodas mājas stūrī, tāpēc man ir gandrīz sienas garumā lieli 3 logi vērsti 2 virzienos). Manā virtuvē ir izvelkamais dīvāns! Jopcik! Kaut kā iepriekš vienmēr iztēlojos, ka spēšu izbaudīt tikai pierasto dzīvošanu šaurībā, bet tā bija tikai nevajadzīga sevis ienīšana drīzāk.
2)Es esmu savas mājas jaunākā iedzīvotāja, bet ne skaļākā iedzīvotāja.
Saruna ar kaimiņieni ap 2 naktī uz trepītēm:
- klau a cik tu ilgi jau te dzīvo?
- kādus 2 mēnešus
- oo tevi vispār nevar dzirdēt
- vai tad sienas ir tik plānas?
- nē ta vienkārši tu izskaties pēc ne (-) normāla cilvēka
3)lasīt zemāk dažu stundu atstāstu no karstām vasaras dienām, kurus transkribēja mana draudzene, kurai ļāvu mēnesi padzīvot virtuvē:
"Cilvēkiem, kuri nebija klātesoši" prozaisku atmiņu virtene 3. cēlienos.
[1. cēliens]
Nākot no peldes ezerā mājup, kāpņutelpā durvis paver pretējā dzīvokļa kaimiņiene, un lūdz patrīciju pie sevis parunāties. Patrīcija pazūd uz pusstundu. Atgriežoties stāsta, ka iepazinusies ar izbijušo matrozi-kaimiņieni, kura esot viegli pārmetusi, (gan, vairākkārt atkārtojot, ka neko mums, jauniešiem, nepārmetot, jo "jaunībā ir jātusē" un "viņa ir foršā muterīte") kā mēs vakardien koridorā skaļi runājāmies (un viņa neesot varējusi pagulēt, jo, tomēr - jāklausās taču, ko mēs runājam! - turklāt naktī pie viņas esot atbraukuši ātrie iedot miega zāles, un mēs viņu esam uzrāvuši no tām sekojošā miega)
Tā nu viņa iedeva patrīcijai piecīti, un lūdza, lai diskrēti aizdodamies pakaļ četriem litriem aliņa viņai (bet lai noteikti neejam barā un liekam tos mugursomā - otrajā stāvā dzīvojot krievietes, kuras snaiksnot mēles un izplatot "negatīvas enerģijas". Tāpat viņa norādīja uz labāku smēķēšanas vietu (ne turpat uz kāpnītēm), un piebilda, ka nevajadzētu gaišā dienas laikā staigāt pa ciemu ar šņabja pudelēm (mums ar patriciju aizvien šķiet, ka viņa runā par kādu citu). Vēl viņai esot dēls. Turklāt, izrādās, patrīcijas dzīvoklī agrāk esot dzīvojusi bibliotekāre, kurai visas istabas esot bijušas piekrautas ar grāmatām, tāpēc jo jocīgi viņai esot bijis redzēt, ka arī patricijas logi ir ar tām pilni. Viņa arī ļoti nopriecājās, ka esam filozofijas studenti, un teica, ka "pati nemaz nav muļķe - šo to uz kuģa arī esot palasījusi" un parādīja Upīša rakstu krājuma pirmizdevumu vecajā drukā, ko paņēmusi no izbijušās kaimiņienes dzīvokļa, tai nomirstot.
[2. cēliens]
Kamēr Patrīcija, Paula un Rūdis aizdevušies uz veikalu pēc aliņiem Daigastantei (matrozei-kaimiņienei), mēs ar Edgaru un Danielu mizojam kartupeļus un griežam salātus pusdienām. Pie durvīm atskan zvans. Dodos lūkot. Paveru durvis - tur kaimiņš - acīmredzami sadzēries. Esot Fricis no blakusdzīvokļa. Gribot parunāties. Atbildu, ka Patrīcija šobrīd ir izgājusi, un ka ielaist viņu dzīvoklī bez dzīvokļa īpašnieces ziņas noteikti netaisos. Viņš atbild, ka viņam "ļoti patīk sievietes, kuras spēj tik skaidri izteikt savu domu...kā tu!...vai tev ir draugs?" Un tad uzreiz atvainojas, ka "neko jau es te nemēģinu...es tikai fricis no blakus dzīvokļa..". Lūdzu, lai dodas prom un pienāk vēlāk - kad atgriezīsies patrīcija. "Tu esi forša!" viņš nosaka, piemiedz ar aci, un es aizveru durvis.
[3. cēliens.]
Patrīcija, Paula un Rūdis ir atgriezušies no veikala, un patrīcija ir aizgājusi pie kaimiņienes atdot aliņus. Tikmēr kāds piezvana pie durvīm. Atver paula. Tur atkal stāv fricis - ļoti grib nākt ar mums parunāties. Atbildam, ka varbūt nevajag. Kāpņutelpā atver durvis matroze-daiga-kaimiņiene un nokliedz fricim, lai liek mierā bērnus. Viņš iecirtīgi paliek un mēģina iesprausties durvīs. Kaimiņiene pāriet pāri kāpņutelpas laukumiņam un cenšas izvilkt frici no durvju starpas. Fricis tur roku starp durvīm un prom vis neiet. Tā nu mēs visi tur tielējamies - pa vidu visam ņurd un locās pie zemes piespiesta nori - līdz savās rokās grožus ņem rūdis, un, pielietojot savas viesnīču naktīs izkoptās disciplīnas metodes, pieklāīgi izstumj frici no dzīvokļa laukā, un lūdz tam doties prom. Durvis tiek aizcirstas. stāsta beigas. pagaidām....
***
Iepriekšējos ziemassvētkos man vēl nebija suns. Bet tajā pašā laikā es vispār neatceros, ko darīju brīvbrīžos pirms norie. Un cik gan tukša man iepriekš likās mana lielā istaba. Es gulēju uz pleda istabas vidū un skatījos uz neglīto lustru griestos, un domāju kā pie manis neviens vairs nekad nebrauks ciemos, jo es dzīvoju par tālu, lai tas būtu pa ceļam. Turklāt vēl jāmaksā euro sešdesmit par autobusa biļeti, kurš iet reizi stundā. Bet neviena no šīm bailīgajām domām nav piepildījusies. Neglītajai lustrai es noplēsu skariņas. Un man ir daudz lietu tikai priekš viesiem, piemēram, 2 raskladuškas, matracītis, dīvāns un 6 pledi. Man ļoti patīk mana dzīvesvieta šobrīd. Nekad negaidīju cik ļoti trauksmainu ik dienā mani bija padarījusi Rīga. Man liekas vajag mēģināt būt vairāk ZEN - nu lūk to es arī jums visiem novēlu.