Šodien nav ne auksti ne silti

Šonedēļ visu nedēļu biju darbā. Man bija tikai viena brīvdiena un tā bija trešdien. Šobrīd skatos uz lielo mēnesi un dusmojos uz sevi, ka neguļu, jo pulkstenis rāda jau 2 un rīt man atkal ir jādodas uz darbu. Tikai rīt tā būs pēdējā diena, kad manos darba pienākumos ietilps fiziski smags darbs, proti, veikala iekārtošana. Otrdien veikals būs atvērts (izvēles nav un pagarināt nav iespējams). Tad varbūt mana ik diena paliks rāmāka un mazāk nogurusi. Arī mana darba diena būs par 1h īsāka, nekā tagad. Ļoti gaidu, kad man atkal būs kāda brīvdiena. Ceru, ka trešdien.

It kā katru vakaru aizdomājos, ko es varētu šeit pierakstīt, bet tagad jau viss ir aizmirsies. Droši vien tāpēc sākotnējā doma par pieraksta veidošanu katru vakaru bija labāka. Mēģināšu laboties, bet neko nesolu. Īstenībā šī nedēļa bija arī gana satraukta, jo man laikam ir beigusies viena (vai varbūt pat divas, lai gan par vienu es pat neesmu droša) draudzība. Kaut kā gribētos kādreiz saņemties par to uzrakstīt vairāk. Es apsolos. Nu, kā jau parasti.

Arlabunakti.