![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Šodien ir uzspīdējusi saule, bet tas nenozīmē, ka man ir kaut cik vieglāk. Lai gan vakar solīju, ka, ja būs labs laiks, iešu līdz upei, sapratu, ka tomēr neiešu gan. Nezinu no kurienes man ir piemeties vājums, bet jau pēdējās pāris dienas mans ķermenis jūtas ļoti ļengans.
Mani no rīta ap 11 pamodināja suns, bet tas nedeva man nekādu vēlmi celties. Lai gan ap 12 jau brokastoju, uzreiz pēc brokastīm aizgāju gulēt jeb precīzāk vienkārši bezmērķīgi skatījos telefonā. Tad es tikai ap 15 saņēmos iziet pastaigā gar ezeru. Vispār pastaiga bija ļoti skaista, jo dienas pirmā puse bija tik pelēka, bet saule parādījās tieši pastaigas laikā. Citās reizēs tas noteikti būtu mani iedvesmojis kaut ko pasākt, bet šodien kaut kā nē. Vispār man ir tik grūti saņemties kaut ko jēdzīgu darīt dienasgaismā. Mani nepamet sajūta, ka es vienkārši bastoju skolu, lai gan nekur vairs nestudēju. Un cik savāda liekas doma, ka man studijas pietrūkst. Domāju nākamgad pavisam noteikti kaut kur atkal iet studēt, jo nedomāju, ka mans izglītības ceļš ir beidzies. Turklāt man tik ļoti pietrūkst kaut kādi skolas darbi - esejas un gatavošanās ieskaitēm.
Man vēl nav atbildējusi neviena darba vieta, bet es sev atgādinu, ka vakar bija sestdiena un šodien ir svētdiena un tas ir pilnīgi normāli nedēļas nogalē nevienam neatbildēt. Tomēr novembris strauji tuvojas un līdz novembrim man pavisam noteikti ir jāatrod darbs. Pēc darba atrašanas man uz to jāskatās kā uz "dzīves sakārtošanas plānu". Izklausās vienkārši drausmīgi un stulbi, bet realitātē es neesmu droša vai savādāk maz iespējams dzīvot, jo šobrīd man šķiet, ka mani parādi mani vienkārši apēdīs dzīvu. Turklāt tās draudu vēstules rada tādu stresu, ka es patiesi labāk noliegtu galvu un cīnoties ar savām finansiālajām grūtībām. Bet tajā pašā laikā arī nepamet doma, ka šāda dzīves uztvere mani iemetīs tikai jaunā bedrē, jo uzreiz ir jāatmet kaut kādas ambīcijas. Un vai man izdotos to visu apvienot? Visticamāk jau ka nē, lai gan es nekad neesmu tikai strādājusi. Man vienmēr paralēli ir bijusi skola vai studijas un paralēli vēl tam vēl kāds interešu pulciņš. Tagad es esmu kā tukša balta lapa. Man nav nekādu citu aktivitāšu, tāpēc varbūt darbs nemaz nebūs tik nogurdinošs, cik man sākotnēji šķiet. Nezinu. Es gribētu kaut kāds man būtu iedzinis veselīgu attieksmi pret darbu, t.i., uzskatu, ka darba stundas ir vienkārši jānoraksta un svarīgāk ir domāt par jumtu virs galvas un ēdienu šķīvī. Kurā brīdī materiālā pasaule pazuda manās acīs kā vērtība? Nezinu.
Tagad gribas palasīt kādu grāmatu, kura būtu tik aizraujoša, ka nespēju nolikt malā. Bet pēdējā laikā nekas mani īpaši neuzrunā un nekas neliekas gana interesants. Kaut ko es daru nepareizi, bet nevaru vēl saprast ko.
Rīt man ir jādodas uz vārda dienas svinībām. Pagaidām domāju par to kā derētu sapucēties, jo tik reti sanāk iziet no mājas. Turklāt tur būs arī sen nesatikti cilvēki, jo tagad jau satikties bez īpaša iemesla nav vēlams. Un, protams, varētu domāt vai vārda diena ir gana labs iemesls, lai tiktos? Laikam jau priekš mūsu mentālajām veselībām gana labs.
Mani no rīta ap 11 pamodināja suns, bet tas nedeva man nekādu vēlmi celties. Lai gan ap 12 jau brokastoju, uzreiz pēc brokastīm aizgāju gulēt jeb precīzāk vienkārši bezmērķīgi skatījos telefonā. Tad es tikai ap 15 saņēmos iziet pastaigā gar ezeru. Vispār pastaiga bija ļoti skaista, jo dienas pirmā puse bija tik pelēka, bet saule parādījās tieši pastaigas laikā. Citās reizēs tas noteikti būtu mani iedvesmojis kaut ko pasākt, bet šodien kaut kā nē. Vispār man ir tik grūti saņemties kaut ko jēdzīgu darīt dienasgaismā. Mani nepamet sajūta, ka es vienkārši bastoju skolu, lai gan nekur vairs nestudēju. Un cik savāda liekas doma, ka man studijas pietrūkst. Domāju nākamgad pavisam noteikti kaut kur atkal iet studēt, jo nedomāju, ka mans izglītības ceļš ir beidzies. Turklāt man tik ļoti pietrūkst kaut kādi skolas darbi - esejas un gatavošanās ieskaitēm.
Man vēl nav atbildējusi neviena darba vieta, bet es sev atgādinu, ka vakar bija sestdiena un šodien ir svētdiena un tas ir pilnīgi normāli nedēļas nogalē nevienam neatbildēt. Tomēr novembris strauji tuvojas un līdz novembrim man pavisam noteikti ir jāatrod darbs. Pēc darba atrašanas man uz to jāskatās kā uz "dzīves sakārtošanas plānu". Izklausās vienkārši drausmīgi un stulbi, bet realitātē es neesmu droša vai savādāk maz iespējams dzīvot, jo šobrīd man šķiet, ka mani parādi mani vienkārši apēdīs dzīvu. Turklāt tās draudu vēstules rada tādu stresu, ka es patiesi labāk noliegtu galvu un cīnoties ar savām finansiālajām grūtībām. Bet tajā pašā laikā arī nepamet doma, ka šāda dzīves uztvere mani iemetīs tikai jaunā bedrē, jo uzreiz ir jāatmet kaut kādas ambīcijas. Un vai man izdotos to visu apvienot? Visticamāk jau ka nē, lai gan es nekad neesmu tikai strādājusi. Man vienmēr paralēli ir bijusi skola vai studijas un paralēli vēl tam vēl kāds interešu pulciņš. Tagad es esmu kā tukša balta lapa. Man nav nekādu citu aktivitāšu, tāpēc varbūt darbs nemaz nebūs tik nogurdinošs, cik man sākotnēji šķiet. Nezinu. Es gribētu kaut kāds man būtu iedzinis veselīgu attieksmi pret darbu, t.i., uzskatu, ka darba stundas ir vienkārši jānoraksta un svarīgāk ir domāt par jumtu virs galvas un ēdienu šķīvī. Kurā brīdī materiālā pasaule pazuda manās acīs kā vērtība? Nezinu.
Tagad gribas palasīt kādu grāmatu, kura būtu tik aizraujoša, ka nespēju nolikt malā. Bet pēdējā laikā nekas mani īpaši neuzrunā un nekas neliekas gana interesants. Kaut ko es daru nepareizi, bet nevaru vēl saprast ko.
Rīt man ir jādodas uz vārda dienas svinībām. Pagaidām domāju par to kā derētu sapucēties, jo tik reti sanāk iziet no mājas. Turklāt tur būs arī sen nesatikti cilvēki, jo tagad jau satikties bez īpaša iemesla nav vēlams. Un, protams, varētu domāt vai vārda diena ir gana labs iemesls, lai tiktos? Laikam jau priekš mūsu mentālajām veselībām gana labs.