Esmu izlaidusi dažas dienas, jo nebiju mājās. Pirmdien braucu pie E. uz vārda dienas svinībām. Un bija ļoti jauki. Mēs ēdām kūku, spēlējām spēles, runājāmies. Puiši spēlēja ģitāras un izpildīja dziesmas. Palikām nomodā diez gan ilgi, bet ne tik ilgi, lai jau būtu uzaususi saule. Turklāt saule tagad aust tik vēlu. Ja būtu vasara, tad mēs būtu sagaidījuši arī gaismu.
Nākamajā dienā pamodos vēlu, bet tas jau svinībām pieklājas. Tad ar P. gāju brokastot. Un mūsu brokastis bija tik jaukas. Visu to dienu principā pavadījām organiskās sarunās par studijām un simpātijām. Gan man, gan viņai īsti nav skaidrs ne kā iepazīties, ne kā iespējams nolasīt telpu, lai uztvertu zīmes. Bet tā nebija skumīga saruna.
Šodien no rīta man bija darba intervija. Domāju, ka man gāja labi. Pēc divām dienām vajadzētu būt atbildei un pagaidām ļoti cerīgi skatos tajā virzienā, lai gan jāatzīst, ka nekad nevar zināt. Bet, ja mēs tā pavisam godīgi, tad šī cerība uz darba vietu ir mans pēdējais salmiņš. Mēģinu šobrīd kļūt par pārdevēju grāmatnīcā jaunajā t/c, kas drīz atvērsies salīdzinoši netālu no manis. Turklāt mani apmierina gan alga, gan 8h maiņas, gan lokācija, gan visvairāk arī tas, ka tā ir g r ā m a t n ī c a. Mēģinu gan paralēli ļoti nesacerēties, jo parasti uzreiz jau izdomāju kādu piecgades plānu uz priekšu, bet šoreiz tiešām cenšos būt atturīga. Negribas jau sevi sāpināt lieki.
Man šķiet, ka man pieklātos rakstīt vairāk. Taču šobrīd īsti nav noskaņojuma. Precīzāk tāds bija līdz brīdim, kad vajadzēja sākt rakstīt. Turklāt šī patreiz ir vienīgā dienasgrāmata, kuru rakstu, bet laikam jau par visu rakstīt publiski īsti nespēju. Domāju, ka tas ar laiku gan jau atnāks. Vismaz tāds ir mans mērķis.
Nākamajā dienā pamodos vēlu, bet tas jau svinībām pieklājas. Tad ar P. gāju brokastot. Un mūsu brokastis bija tik jaukas. Visu to dienu principā pavadījām organiskās sarunās par studijām un simpātijām. Gan man, gan viņai īsti nav skaidrs ne kā iepazīties, ne kā iespējams nolasīt telpu, lai uztvertu zīmes. Bet tā nebija skumīga saruna.
Šodien no rīta man bija darba intervija. Domāju, ka man gāja labi. Pēc divām dienām vajadzētu būt atbildei un pagaidām ļoti cerīgi skatos tajā virzienā, lai gan jāatzīst, ka nekad nevar zināt. Bet, ja mēs tā pavisam godīgi, tad šī cerība uz darba vietu ir mans pēdējais salmiņš. Mēģinu šobrīd kļūt par pārdevēju grāmatnīcā jaunajā t/c, kas drīz atvērsies salīdzinoši netālu no manis. Turklāt mani apmierina gan alga, gan 8h maiņas, gan lokācija, gan visvairāk arī tas, ka tā ir g r ā m a t n ī c a. Mēģinu gan paralēli ļoti nesacerēties, jo parasti uzreiz jau izdomāju kādu piecgades plānu uz priekšu, bet šoreiz tiešām cenšos būt atturīga. Negribas jau sevi sāpināt lieki.
Man šķiet, ka man pieklātos rakstīt vairāk. Taču šobrīd īsti nav noskaņojuma. Precīzāk tāds bija līdz brīdim, kad vajadzēja sākt rakstīt. Turklāt šī patreiz ir vienīgā dienasgrāmata, kuru rakstu, bet laikam jau par visu rakstīt publiski īsti nespēju. Domāju, ka tas ar laiku gan jau atnāks. Vismaz tāds ir mans mērķis.