![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Mīļo dienasgrāmatiņ, piedod, bet man šķiet, ka es kļūstu slinka uz tevis rakstīšanu, bet tajā pašā laikā nevēlos, lai tu domā, ka es atvainojos. Tagad izstāstīšu tev cik savāda (?) man bija šī nedēļa.
Pirmdien es devos parakstīt darba līgumu ar grāmatnīcu (vakance - pārdevējs) un pie ķirurga stomatoloģijas institūtā. Uz līguma parakstīšanu es devos ar sapampušu vienas sejas pusi. Atceros, cik mokpilni centos noturēt vaļā savu sapampušo aci, kā arī ar matiem noslēpt vienu sejas pusi. Turklāt man bija tiešām satraukums, ka, mani ieraugot, nepaņems darbā. Nu, tā vienkārši pārdomās. Un lūdzu nemelo sev, dienasgrāmatiņ, ka tev šādas domas, kuras neļauj rast mieru, arī nenāktu prātā. Bet viss kārtībā un līgumu parakstīju, formu saņēmu, instrukciju par pirmo darba dienu arī. Paralēli dzīvoju ar solījumu, ka grafiku saņemšu piektdien. Vakarā pirms braukšanas mājās biju aizgājusi ciemos pie E. un spēlējos ar mazu baltu kaķīti.
Otrdien lielākā vai mazākā mērā gulēju. Vakarpusē, kad jutos jau spēkā pilnāka sāku pārbīdīt mēbeles, izmazgāju veļu, kārtējo reizi cīnījos ar lielo netīro trauku kaudzi. Patiesībā jau visi šie mājas darbi varēja pagaidīt. Es vienkārši nevarēju saņemties uzsākt procesu, kurā man jau kārtējo reizi ir jāaizņemas nauda. Bet jau uz nākamo dienu man bija pieraksts stomatoloģijas institūtā uz šuvju izņemšanu un skalošanu. Savu glābēju šoreiz atradu, bet kopumā visa aizņemšanās sistēma manī rada trauksmi. Pirmkārt, jau tāpēc, ka šādos veselības jautājumos par savu ķermeni man arī ir jāiesaista finansiāli apsvērumi (kā rezultātā man palika tik slikti, cik palika, jo ilgstoši nevarēju atļauties zobu ārstu līdz parasts caurums kļuva par izdrupušu zobu ar infekciju). Otrkārt, jo tas vienkārši ir neveikli un neērti. Lūgt kādam pēc palīdzības ir ļoti neērti, lai gan šķiet, ka tāda īsti laba pamatojuma kāpēc tas ir neērti nav. Tā ir vienkārši pieņemts, ka tu nevari būt vājš un palīdzību ir vājuma izpausme, lai gan man šķiet ir gluži otrādi - lūgt pēc palīdzības ir stipruma un izturības izpausme. Tā liecina par to, ka cilvēks vēl ir gatavs cīnīties. Protams, šeit es nerunāju par tādiem palīdzības lūdzējiem kā ubagiem, u.tml., bet par parastiem ļaudīm. Tādiem kā es. Cik muļķīgi, ka šis vispār ir jāatrunā.
Trešdiena aizritēja ļoti mierīgi. Pa dienu devos uz savu procedūru institūtā. Tad pēc tam uzreiz man bija tikšanās Mārtiņa kapos ar EG. Mēs runājāmies par literatūru, rakstīšanu un fakultāti. Un tie principā ir mani trīs mīļākie sarunu temati. Turklāt ārā bija tik jauks rudens. Un kapos neviens vēl nebija grābis lapas. Uz un no pārdaugavas devos ar kājām. Rīga ir tik skaista, bet mani vismīļākie rajoni (Āgenskalns, Torņakalns, Ķīpsala, Klusais centrs, Centrs) ir visšarmantākie tieši rudenī. Tajā dienā es atkal biju ciemos pie E. un atkal spēlējos ar mazu baltu kaķīti.
Ceturtdien bija mana pirmā darba diena grāmatnīcā. Lai gan darbs kopumā liekas brīžiem garlaikojoši mierīgs, man patīk. Īsto darba vidi vēl nezinu, jo tieši tā grāmatnīca, kurā strādāšu es vēl nav atvērusies. Tāpēc šķiet lieki domāt par šiem pirmajiem iespaidiem, kuri nemaz nav īsti pirmie iespaidi, jo tie vēl nav bijuši. Zinu vienu savu darba kolēģi A. ar ko man kopā bija apmācības. Viņa uzreiz pēc vidusskolas apprecējās un izmācījās par angļu valodas skolotāju. Tomēr tad viņa saprata, ka viņai nepatīk būt par skolotāju un viņa arī negrib sev vīru, tāpēc izšķīrās. Viņai ir 25 gadi. Brīvajā laikā viņa zīmē un glezno. Man pagaidām šķiet, ka viņai ir bišķīt par daudz enerģijas, bet varbūt viņa vienkārši satraucās. Un satraukti cilvēki mani parasti nomierina.
Pēc darba satiku P. un kopā ar viņu mēs devāmies izčurināt J. Tad es atkal satiku E. un mazo balto kaķīti. Tikai šoreiz ciemos bija vēl divi mūsu biedri un vēl daži biedri virtuāli. Laikam jau var to nosaukt par tādu mazu mierīgu ballīti. Vakara beigās vai, precīzāk, naktī mēs noskatījāmies Girl, Interrupted, ko kaut kad jau biju redzējusi, bet biju aizmirsusi, ka biju to redzējusi. Jeb kurā gadījumā iesaku noskatīties filmu. Varbūt filmas naratīvs ir romantizēts un skaidrs, ka dzīvē jau tā nenotiek, bet tur tik skaisti tie kadri. Un vienmēr pēc filmas man ir ko padomāt, bet ar šīm pārdomām šoreiz nedalīšos. Turklāt šoreiz tajās arī iemigu.
Piektdienā, kā jau ierasti, cīnījāmies ar E. pamodināšanu. Uzreiz pēc šī uzdevuma izpildes steidzos uz darbu. Piektdiena bija gan ļoti gara, gan ļoti īsa diena vienlaicīgi. Es nezinu, varbūt piektdien laiks priekš manis bija izkāpis no telpas, jo man šķita, ka tas ar mani kaut kā tā rotaļājas, kā tas nevarētu rotaļāties, ja tas vēl joprojām būtu iesprostots pulkstenī. Vakarā braucu mājās. Agri aizgāju gulēt.
Šodien ir sestdiena. Man tikko atveda riteni. Drīz braukšu uz Rīgu.
Pirmdien es devos parakstīt darba līgumu ar grāmatnīcu (vakance - pārdevējs) un pie ķirurga stomatoloģijas institūtā. Uz līguma parakstīšanu es devos ar sapampušu vienas sejas pusi. Atceros, cik mokpilni centos noturēt vaļā savu sapampušo aci, kā arī ar matiem noslēpt vienu sejas pusi. Turklāt man bija tiešām satraukums, ka, mani ieraugot, nepaņems darbā. Nu, tā vienkārši pārdomās. Un lūdzu nemelo sev, dienasgrāmatiņ, ka tev šādas domas, kuras neļauj rast mieru, arī nenāktu prātā. Bet viss kārtībā un līgumu parakstīju, formu saņēmu, instrukciju par pirmo darba dienu arī. Paralēli dzīvoju ar solījumu, ka grafiku saņemšu piektdien. Vakarā pirms braukšanas mājās biju aizgājusi ciemos pie E. un spēlējos ar mazu baltu kaķīti.
Otrdien lielākā vai mazākā mērā gulēju. Vakarpusē, kad jutos jau spēkā pilnāka sāku pārbīdīt mēbeles, izmazgāju veļu, kārtējo reizi cīnījos ar lielo netīro trauku kaudzi. Patiesībā jau visi šie mājas darbi varēja pagaidīt. Es vienkārši nevarēju saņemties uzsākt procesu, kurā man jau kārtējo reizi ir jāaizņemas nauda. Bet jau uz nākamo dienu man bija pieraksts stomatoloģijas institūtā uz šuvju izņemšanu un skalošanu. Savu glābēju šoreiz atradu, bet kopumā visa aizņemšanās sistēma manī rada trauksmi. Pirmkārt, jau tāpēc, ka šādos veselības jautājumos par savu ķermeni man arī ir jāiesaista finansiāli apsvērumi (kā rezultātā man palika tik slikti, cik palika, jo ilgstoši nevarēju atļauties zobu ārstu līdz parasts caurums kļuva par izdrupušu zobu ar infekciju). Otrkārt, jo tas vienkārši ir neveikli un neērti. Lūgt kādam pēc palīdzības ir ļoti neērti, lai gan šķiet, ka tāda īsti laba pamatojuma kāpēc tas ir neērti nav. Tā ir vienkārši pieņemts, ka tu nevari būt vājš un palīdzību ir vājuma izpausme, lai gan man šķiet ir gluži otrādi - lūgt pēc palīdzības ir stipruma un izturības izpausme. Tā liecina par to, ka cilvēks vēl ir gatavs cīnīties. Protams, šeit es nerunāju par tādiem palīdzības lūdzējiem kā ubagiem, u.tml., bet par parastiem ļaudīm. Tādiem kā es. Cik muļķīgi, ka šis vispār ir jāatrunā.
Trešdiena aizritēja ļoti mierīgi. Pa dienu devos uz savu procedūru institūtā. Tad pēc tam uzreiz man bija tikšanās Mārtiņa kapos ar EG. Mēs runājāmies par literatūru, rakstīšanu un fakultāti. Un tie principā ir mani trīs mīļākie sarunu temati. Turklāt ārā bija tik jauks rudens. Un kapos neviens vēl nebija grābis lapas. Uz un no pārdaugavas devos ar kājām. Rīga ir tik skaista, bet mani vismīļākie rajoni (Āgenskalns, Torņakalns, Ķīpsala, Klusais centrs, Centrs) ir visšarmantākie tieši rudenī. Tajā dienā es atkal biju ciemos pie E. un atkal spēlējos ar mazu baltu kaķīti.
Ceturtdien bija mana pirmā darba diena grāmatnīcā. Lai gan darbs kopumā liekas brīžiem garlaikojoši mierīgs, man patīk. Īsto darba vidi vēl nezinu, jo tieši tā grāmatnīca, kurā strādāšu es vēl nav atvērusies. Tāpēc šķiet lieki domāt par šiem pirmajiem iespaidiem, kuri nemaz nav īsti pirmie iespaidi, jo tie vēl nav bijuši. Zinu vienu savu darba kolēģi A. ar ko man kopā bija apmācības. Viņa uzreiz pēc vidusskolas apprecējās un izmācījās par angļu valodas skolotāju. Tomēr tad viņa saprata, ka viņai nepatīk būt par skolotāju un viņa arī negrib sev vīru, tāpēc izšķīrās. Viņai ir 25 gadi. Brīvajā laikā viņa zīmē un glezno. Man pagaidām šķiet, ka viņai ir bišķīt par daudz enerģijas, bet varbūt viņa vienkārši satraucās. Un satraukti cilvēki mani parasti nomierina.
Pēc darba satiku P. un kopā ar viņu mēs devāmies izčurināt J. Tad es atkal satiku E. un mazo balto kaķīti. Tikai šoreiz ciemos bija vēl divi mūsu biedri un vēl daži biedri virtuāli. Laikam jau var to nosaukt par tādu mazu mierīgu ballīti. Vakara beigās vai, precīzāk, naktī mēs noskatījāmies Girl, Interrupted, ko kaut kad jau biju redzējusi, bet biju aizmirsusi, ka biju to redzējusi. Jeb kurā gadījumā iesaku noskatīties filmu. Varbūt filmas naratīvs ir romantizēts un skaidrs, ka dzīvē jau tā nenotiek, bet tur tik skaisti tie kadri. Un vienmēr pēc filmas man ir ko padomāt, bet ar šīm pārdomām šoreiz nedalīšos. Turklāt šoreiz tajās arī iemigu.
Piektdienā, kā jau ierasti, cīnījāmies ar E. pamodināšanu. Uzreiz pēc šī uzdevuma izpildes steidzos uz darbu. Piektdiena bija gan ļoti gara, gan ļoti īsa diena vienlaicīgi. Es nezinu, varbūt piektdien laiks priekš manis bija izkāpis no telpas, jo man šķita, ka tas ar mani kaut kā tā rotaļājas, kā tas nevarētu rotaļāties, ja tas vēl joprojām būtu iesprostots pulkstenī. Vakarā braucu mājās. Agri aizgāju gulēt.
Šodien ir sestdiena. Man tikko atveda riteni. Drīz braukšu uz Rīgu.