Šodien nav ne auksti ne silti

Kopš ir palicis viens gads kopš es šeit dzīvoju un man ir iespēja salīdzināt šo vietu ar iepriekšējiem ziemassvētkiem, manī ir raisījušās pārdomas. Es ar tām vēlos dalīties. Kāpēc? Jo man kaut kā ļoti žēl, ka pārtraucu rakstīt šo dienasgrāmatu, tāpēc šis ieraksts ir dāvana man. Vispār nelielam kontekstam: man bērnībā īsti nekad nebija ziemassvētki. Vismaz ne ar ģimeni, bet ziemassvētkos visi ir ar ģimeni. Bet kopš es studēju man šādu problēmu vairs nav bijis.

Atgriežoties pie šī ieraksta sākotnējās idejas...

Zemāk lasīt punktus kā ir dzīvot silakrogā?

1)Man nekad iepriekš nav piederējusi tik daudz telpa cik tagad. Es dzīvoju 56m2 vienistabas dzīvoklī un 27 no tiem ir tikai mana istaba (kura atrodas mājas stūrī, tāpēc man ir gandrīz sienas garumā lieli 3 logi vērsti 2 virzienos). Manā virtuvē ir izvelkamais dīvāns! Jopcik! Kaut kā iepriekš vienmēr iztēlojos, ka spēšu izbaudīt tikai pierasto dzīvošanu šaurībā, bet tā bija tikai nevajadzīga sevis ienīšana drīzāk.

2)Es esmu savas mājas jaunākā iedzīvotāja, bet ne skaļākā iedzīvotāja.
Saruna ar kaimiņieni ap 2 naktī uz trepītēm:
- klau a cik tu ilgi jau te dzīvo?
- kādus 2 mēnešus
- oo tevi vispār nevar dzirdēt
- vai tad sienas ir tik plānas?
- nē ta vienkārši tu izskaties pēc ne (-) normāla cilvēka

3)lasīt zemāk dažu stundu atstāstu no karstām vasaras dienām, kurus transkribēja mana draudzene, kurai ļāvu mēnesi padzīvot virtuvē:
"Cilvēkiem, kuri nebija klātesoši" prozaisku atmiņu virtene 3. cēlienos.
[1. cēliens]
Nākot no peldes ezerā mājup, kāpņutelpā durvis paver pretējā dzīvokļa kaimiņiene, un lūdz patrīciju pie sevis parunāties. Patrīcija pazūd uz pusstundu. Atgriežoties stāsta, ka iepazinusies ar izbijušo matrozi-kaimiņieni, kura esot viegli pārmetusi, (gan, vairākkārt atkārtojot, ka neko mums, jauniešiem, nepārmetot, jo "jaunībā ir jātusē" un "viņa ir foršā muterīte") kā mēs vakardien koridorā skaļi runājāmies (un viņa neesot varējusi pagulēt, jo, tomēr - jāklausās taču, ko mēs runājam! - turklāt naktī pie viņas esot atbraukuši ātrie iedot miega zāles, un mēs viņu esam uzrāvuši no tām sekojošā miega)
Tā nu viņa iedeva patrīcijai piecīti, un lūdza, lai diskrēti aizdodamies pakaļ četriem litriem aliņa viņai (bet lai noteikti neejam barā un liekam tos mugursomā - otrajā stāvā dzīvojot krievietes, kuras snaiksnot mēles un izplatot "negatīvas enerģijas". Tāpat viņa norādīja uz labāku smēķēšanas vietu (ne turpat uz kāpnītēm), un piebilda, ka nevajadzētu gaišā dienas laikā staigāt pa ciemu ar šņabja pudelēm (mums ar patriciju aizvien šķiet, ka viņa runā par kādu citu). Vēl viņai esot dēls. Turklāt, izrādās, patrīcijas dzīvoklī agrāk esot dzīvojusi bibliotekāre, kurai visas istabas esot bijušas piekrautas ar grāmatām, tāpēc jo jocīgi viņai esot bijis redzēt, ka arī patricijas logi ir ar tām pilni. Viņa arī ļoti nopriecājās, ka esam filozofijas studenti, un teica, ka "pati nemaz nav muļķe - šo to uz kuģa arī esot palasījusi" un parādīja Upīša rakstu krājuma pirmizdevumu vecajā drukā, ko paņēmusi no izbijušās kaimiņienes dzīvokļa, tai nomirstot.
[2. cēliens]
Kamēr Patrīcija, Paula un Rūdis aizdevušies uz veikalu pēc aliņiem Daigastantei (matrozei-kaimiņienei), mēs ar Edgaru un Danielu mizojam kartupeļus un griežam salātus pusdienām. Pie durvīm atskan zvans. Dodos lūkot. Paveru durvis - tur kaimiņš - acīmredzami sadzēries. Esot Fricis no blakusdzīvokļa. Gribot parunāties. Atbildu, ka Patrīcija šobrīd ir izgājusi, un ka ielaist viņu dzīvoklī bez dzīvokļa īpašnieces ziņas noteikti netaisos. Viņš atbild, ka viņam "ļoti patīk sievietes, kuras spēj tik skaidri izteikt savu domu...kā tu!...vai tev ir draugs?" Un tad uzreiz atvainojas, ka "neko jau es te nemēģinu...es tikai fricis no blakus dzīvokļa..". Lūdzu, lai dodas prom un pienāk vēlāk - kad atgriezīsies patrīcija. "Tu esi forša!" viņš nosaka, piemiedz ar aci, un es aizveru durvis.
[3. cēliens.]
Patrīcija, Paula un Rūdis ir atgriezušies no veikala, un patrīcija ir aizgājusi pie kaimiņienes atdot aliņus. Tikmēr kāds piezvana pie durvīm. Atver paula. Tur atkal stāv fricis - ļoti grib nākt ar mums parunāties. Atbildam, ka varbūt nevajag. Kāpņutelpā atver durvis matroze-daiga-kaimiņiene un nokliedz fricim, lai liek mierā bērnus. Viņš iecirtīgi paliek un mēģina iesprausties durvīs. Kaimiņiene pāriet pāri kāpņutelpas laukumiņam un cenšas izvilkt frici no durvju starpas. Fricis tur roku starp durvīm un prom vis neiet. Tā nu mēs visi tur tielējamies - pa vidu visam ņurd un locās pie zemes piespiesta nori - līdz savās rokās grožus ņem rūdis, un, pielietojot savas viesnīču naktīs izkoptās disciplīnas metodes, pieklāīgi izstumj frici no dzīvokļa laukā, un lūdz tam doties prom. Durvis tiek aizcirstas. stāsta beigas. pagaidām....

***

Iepriekšējos ziemassvētkos man vēl nebija suns. Bet tajā pašā laikā es vispār neatceros, ko darīju brīvbrīžos pirms norie. Un cik gan tukša man iepriekš likās mana lielā istaba. Es gulēju uz pleda istabas vidū un skatījos uz neglīto lustru griestos, un domāju kā pie manis neviens vairs nekad nebrauks ciemos, jo es dzīvoju par tālu, lai tas būtu pa ceļam. Turklāt vēl jāmaksā euro sešdesmit par autobusa biļeti, kurš iet reizi stundā. Bet neviena no šīm bailīgajām domām nav piepildījusies. Neglītajai lustrai es noplēsu skariņas. Un man ir daudz lietu tikai priekš viesiem, piemēram, 2 raskladuškas, matracītis, dīvāns un 6 pledi. Man ļoti patīk mana dzīvesvieta šobrīd. Nekad negaidīju cik ļoti trauksmainu ik dienā mani bija padarījusi Rīga. Man liekas vajag mēģināt būt vairāk ZEN - nu lūk to es arī jums visiem novēlu.

Šonedēļ visu nedēļu biju darbā. Man bija tikai viena brīvdiena un tā bija trešdien. Šobrīd skatos uz lielo mēnesi un dusmojos uz sevi, ka neguļu, jo pulkstenis rāda jau 2 un rīt man atkal ir jādodas uz darbu. Tikai rīt tā būs pēdējā diena, kad manos darba pienākumos ietilps fiziski smags darbs, proti, veikala iekārtošana. Otrdien veikals būs atvērts (izvēles nav un pagarināt nav iespējams). Tad varbūt mana ik diena paliks rāmāka un mazāk nogurusi. Arī mana darba diena būs par 1h īsāka, nekā tagad. Ļoti gaidu, kad man atkal būs kāda brīvdiena. Ceru, ka trešdien.

It kā katru vakaru aizdomājos, ko es varētu šeit pierakstīt, bet tagad jau viss ir aizmirsies. Droši vien tāpēc sākotnējā doma par pieraksta veidošanu katru vakaru bija labāka. Mēģināšu laboties, bet neko nesolu. Īstenībā šī nedēļa bija arī gana satraukta, jo man laikam ir beigusies viena (vai varbūt pat divas, lai gan par vienu es pat neesmu droša) draudzība. Kaut kā gribētos kādreiz saņemties par to uzrakstīt vairāk. Es apsolos. Nu, kā jau parasti.

Arlabunakti.

Mīļo dienasgrāmatiņ, piedod, bet man šķiet, ka es kļūstu slinka uz tevis rakstīšanu, bet tajā pašā laikā nevēlos, lai tu domā, ka es atvainojos. Tagad izstāstīšu tev cik savāda (?) man bija šī nedēļa.

Pirmdien es devos parakstīt darba līgumu ar grāmatnīcu (vakance - pārdevējs) un pie ķirurga stomatoloģijas institūtā. Uz līguma parakstīšanu es devos ar sapampušu vienas sejas pusi. Atceros, cik mokpilni centos noturēt vaļā savu sapampušo aci, kā arī ar matiem noslēpt vienu sejas pusi. Turklāt man bija tiešām satraukums, ka, mani ieraugot, nepaņems darbā. Nu, tā vienkārši pārdomās. Un lūdzu nemelo sev, dienasgrāmatiņ, ka tev šādas domas, kuras neļauj rast mieru, arī nenāktu prātā. Bet viss kārtībā un līgumu parakstīju, formu saņēmu, instrukciju par pirmo darba dienu arī. Paralēli dzīvoju ar solījumu, ka grafiku saņemšu piektdien. Vakarā pirms braukšanas mājās biju aizgājusi ciemos pie E. un spēlējos ar mazu baltu kaķīti.

Otrdien lielākā vai mazākā mērā gulēju. Vakarpusē, kad jutos jau spēkā pilnāka sāku pārbīdīt mēbeles, izmazgāju veļu, kārtējo reizi cīnījos ar lielo netīro trauku kaudzi. Patiesībā jau visi šie mājas darbi varēja pagaidīt. Es vienkārši nevarēju saņemties uzsākt procesu, kurā man jau kārtējo reizi ir jāaizņemas nauda. Bet jau uz nākamo dienu man bija pieraksts stomatoloģijas institūtā uz šuvju izņemšanu un skalošanu. Savu glābēju šoreiz atradu, bet kopumā visa aizņemšanās sistēma manī rada trauksmi. Pirmkārt, jau tāpēc, ka šādos veselības jautājumos par savu ķermeni man arī ir jāiesaista finansiāli apsvērumi (kā rezultātā man palika tik slikti, cik palika, jo ilgstoši nevarēju atļauties zobu ārstu līdz parasts caurums kļuva par izdrupušu zobu ar infekciju). Otrkārt, jo tas vienkārši ir neveikli un neērti. Lūgt kādam pēc palīdzības ir ļoti neērti, lai gan šķiet, ka tāda īsti laba pamatojuma kāpēc tas ir neērti nav. Tā ir vienkārši pieņemts, ka tu nevari būt vājš un palīdzību ir vājuma izpausme, lai gan man šķiet ir gluži otrādi - lūgt pēc palīdzības ir stipruma un izturības izpausme. Tā liecina par to, ka cilvēks vēl ir gatavs cīnīties. Protams, šeit es nerunāju par tādiem palīdzības lūdzējiem kā ubagiem, u.tml., bet par parastiem ļaudīm. Tādiem kā es. Cik muļķīgi, ka šis vispār ir jāatrunā.

Trešdiena aizritēja ļoti mierīgi. Pa dienu devos uz savu procedūru institūtā. Tad pēc tam uzreiz man bija tikšanās Mārtiņa kapos ar EG. Mēs runājāmies par literatūru, rakstīšanu un fakultāti. Un tie principā ir mani trīs mīļākie sarunu temati. Turklāt ārā bija tik jauks rudens. Un kapos neviens vēl nebija grābis lapas. Uz un no pārdaugavas devos ar kājām. Rīga ir tik skaista, bet mani vismīļākie rajoni (Āgenskalns, Torņakalns, Ķīpsala, Klusais centrs, Centrs) ir visšarmantākie tieši rudenī. Tajā dienā es atkal biju ciemos pie E. un atkal spēlējos ar mazu baltu kaķīti.

Ceturtdien bija mana pirmā darba diena grāmatnīcā. Lai gan darbs kopumā liekas brīžiem garlaikojoši mierīgs, man patīk. Īsto darba vidi vēl nezinu, jo tieši tā grāmatnīca, kurā strādāšu es vēl nav atvērusies. Tāpēc šķiet lieki domāt par šiem pirmajiem iespaidiem, kuri nemaz nav īsti pirmie iespaidi, jo tie vēl nav bijuši. Zinu vienu savu darba kolēģi A. ar ko man kopā bija apmācības. Viņa uzreiz pēc vidusskolas apprecējās un izmācījās par angļu valodas skolotāju. Tomēr tad viņa saprata, ka viņai nepatīk būt par skolotāju un viņa arī negrib sev vīru, tāpēc izšķīrās. Viņai ir 25 gadi. Brīvajā laikā viņa zīmē un glezno. Man pagaidām šķiet, ka viņai ir bišķīt par daudz enerģijas, bet varbūt viņa vienkārši satraucās. Un satraukti cilvēki mani parasti nomierina.

Pēc darba satiku P. un kopā ar viņu mēs devāmies izčurināt J. Tad es atkal satiku E. un mazo balto kaķīti. Tikai šoreiz ciemos bija vēl divi mūsu biedri un vēl daži biedri virtuāli. Laikam jau var to nosaukt par tādu mazu mierīgu ballīti. Vakara beigās vai, precīzāk, naktī mēs noskatījāmies Girl, Interrupted, ko kaut kad jau biju redzējusi, bet biju aizmirsusi, ka biju to redzējusi. Jeb kurā gadījumā iesaku noskatīties filmu. Varbūt filmas naratīvs ir romantizēts un skaidrs, ka dzīvē jau tā nenotiek, bet tur tik skaisti tie kadri. Un vienmēr pēc filmas man ir ko padomāt, bet ar šīm pārdomām šoreiz nedalīšos. Turklāt šoreiz tajās arī iemigu.

Piektdienā, kā jau ierasti, cīnījāmies ar E. pamodināšanu. Uzreiz pēc šī uzdevuma izpildes steidzos uz darbu. Piektdiena bija gan ļoti gara, gan ļoti īsa diena vienlaicīgi. Es nezinu, varbūt piektdien laiks priekš manis bija izkāpis no telpas, jo man šķita, ka tas ar mani kaut kā tā rotaļājas, kā tas nevarētu rotaļāties, ja tas vēl joprojām būtu iesprostots pulkstenī. Vakarā braucu mājās. Agri aizgāju gulēt.

Šodien ir sestdiena. Man tikko atveda riteni. Drīz braukšu uz Rīgu.

Biedri, es atvainojos par savu pazušanu. Man pašai nepatīk, ka šo sevis doto solījumu nespēju uzturēt. Bet nu tātad īsumā:
1) tajā dienā, kad man bija paredzēts iet uz gruzīņu vakaru, mēs ar P. pirms tam ar vienu kāju iekāpām spontāni sanākušajā twitter ballītē mārtiņa kapos. Mēs gan tur tiešām pabijām tikai uz īsu brīdi. Bet mani kaut kā ļoti dziļi aizkustināja jaunieši, kuri tur bija. Likās kaut kā tik forši, ka atkal ir tādi, kuri sēž kapos (patiesībā jau vienalga kur, galvenais, ka ārpus mājas!) oktobra beigās, kad dienas vairs nav nemaz tik siltas. Un viņi tur runājās gan par skolu, gan par nākotnes plāniem, gan par pasaules netaisnībām. Mēs tur iegriezāmies tikai pa ceļam uz gruzīņu vakaru, bet es ļoti priecājos, ka tā. Turklāt es tik sen nebiju satikusi nekādus jaunus cilvēkus.

2) gruzīņu vakars bija stabili 7/10. Nu tā kā bija forši, bet ļoti lielā daļā brīžus atradu sevi garlaikojamies. Mums gan galdā ik pa laikam tika celts kāds jauns ēdiens. Un lielāko daļu laika man arī bija kāds sarunu biedrs. E. un E. spēlēja skatīšanās spēli 3h, kura jau pati par sevi arī kļuva par aktivitāti, bet mani laikam vienkārši tādas lietas vairs neizbrīna. Nu, nav jau arī tur ļoti par ko brīnīties. Bet pirmkursniekiem šī vecāko kursu izdarība likās diez gan crazy.

3) pēcāk mēs 7 no rīta sākām ar E. savu mājupceļu. Atnācām mājās tieši ar ausmu. Pati uz savām mājām es nākamajā dienā aizbraucu vēlu. Bija tik ļoti grūti saņemties celties, turklāt ārā lija. Vispirms man likās, ka es sagaidīšu, kad beigsies lietus, bet beigās jau sāka līt pa jaunu un es izliju tik un tā.

4) nākamajā dienā pēc gulēšanas dienas, es pamodos ar pusi sejas puses aizpampušas. Mana priekšnojauta par to, ka augusta beigās izdrupušajā zobā varētu ar laiku iemesties infekcija, izrādījās patiesa. Tā nu pirmdienā devos uz stomatoloģijas institūtu, jo infekcijas jau nav nekāds joks. Māte man aizdeva naudu. Es cerēju, ka man pampums noies uzreiz kā iztīrīs tās strutas, bet laikam tas ies nost lēnām un nepatīkami. Šobrīd dzeru antibiotikas.


AAA, JAAA, un man ir noslēgts darba līgums. Īsti nezinu vai tas nozīmē, ka manā priekšā ir garlaicīgākas vai interesantākas dienas.

Šodien visu dienu nogulēju. Es pamodos vēlu un tad pēc pusdienā iekritu dziļā nepatīkamā miegā. Pamodos tikpat nogurusi, cik biju pirms gulēšanas. Nejūtos arī labi par to, ka visu dienu nogulēju. Domāju varbūt tagad vismaz vakarā saņemties un savākt beidzot māju un izcept gaļu (ja tā vēl nav sabojājusies). Ēst man īsti negribas tik un tā.

Rīt esmu ielūgta uz gruzīņu vakaru pārdaugavā. Pirms tam gan man ir jāsatiek P. un jārunā par akadēmiskajiem pārtraukumiem par kuriem īstenībā neko daudz nezinu. Bet pēc tam kopā ar E. dosimies kopējā pastaigā uz pārdaugavu. Un tur varbūt pa ceļam mārtiņa kapos satiksim vēl divus puišus. Tā kā kopā rīt man būs ļoti daudz iespēju socializēties. Rīt arī cerams beidzot uzzināšu atbildi no darba intervijas grāmatnīcā. Ļoti, ļoti ceru, ka atbilde būs pozitīva. Ja nē, tad es pat nezinu. Būs ļoti skumīgi un man grūti pateikt vai es tādām skumjām esmu gatava. Kā arī man negribas sabojāt sev un citiem ar savu saskābumu vakaru. Toties, ja ziņa būs pozitīva, kā es ļoti ceru, tad gan varētu būt tik ļoti forši.

Tātad kopumā man ir jāsaspurojas. Jāmēģina kaut kur sevī rast spēku un jācer uz to labāko. Rīt visticamāk neziņošu, jo rīt gaidāma notikumiem piepildīta diena un aizņemts vakars/nakts. Šovakar tomēr mēģināšu piespiesties un savākšu māju, jo domāju, ka tas viss ir izdarām max 40min laikā. Turklāt būtu jauki sestdien pēc tusiņa atbraukt jau uz tīrām mājām.

Esmu izlaidusi dažas dienas, jo nebiju mājās. Pirmdien braucu pie E. uz vārda dienas svinībām. Un bija ļoti jauki. Mēs ēdām kūku, spēlējām spēles, runājāmies. Puiši spēlēja ģitāras un izpildīja dziesmas. Palikām nomodā diez gan ilgi, bet ne tik ilgi, lai jau būtu uzaususi saule. Turklāt saule tagad aust tik vēlu. Ja būtu vasara, tad mēs būtu sagaidījuši arī gaismu.

Nākamajā dienā pamodos vēlu, bet tas jau svinībām pieklājas. Tad ar P. gāju brokastot. Un mūsu brokastis bija tik jaukas. Visu to dienu principā pavadījām organiskās sarunās par studijām un simpātijām. Gan man, gan viņai īsti nav skaidrs ne kā iepazīties, ne kā iespējams nolasīt telpu, lai uztvertu zīmes. Bet tā nebija skumīga saruna.

Šodien no rīta man bija darba intervija. Domāju, ka man gāja labi. Pēc divām dienām vajadzētu būt atbildei un pagaidām ļoti cerīgi skatos tajā virzienā, lai gan jāatzīst, ka nekad nevar zināt. Bet, ja mēs tā pavisam godīgi, tad šī cerība uz darba vietu ir mans pēdējais salmiņš. Mēģinu šobrīd kļūt par pārdevēju grāmatnīcā jaunajā t/c, kas drīz atvērsies salīdzinoši netālu no manis. Turklāt mani apmierina gan alga, gan 8h maiņas, gan lokācija, gan visvairāk arī tas, ka tā ir g r ā m a t n ī c a. Mēģinu gan paralēli ļoti nesacerēties, jo parasti uzreiz jau izdomāju kādu piecgades plānu uz priekšu, bet šoreiz tiešām cenšos būt atturīga. Negribas jau sevi sāpināt lieki.

Man šķiet, ka man pieklātos rakstīt vairāk. Taču šobrīd īsti nav noskaņojuma. Precīzāk tāds bija līdz brīdim, kad vajadzēja sākt rakstīt. Turklāt šī patreiz ir vienīgā dienasgrāmata, kuru rakstu, bet laikam jau par visu rakstīt publiski īsti nespēju. Domāju, ka tas ar laiku gan jau atnāks. Vismaz tāds ir mans mērķis.

Šodien ir uzspīdējusi saule, bet tas nenozīmē, ka man ir kaut cik vieglāk. Lai gan vakar solīju, ka, ja būs labs laiks, iešu līdz upei, sapratu, ka tomēr neiešu gan. Nezinu no kurienes man ir piemeties vājums, bet jau pēdējās pāris dienas mans ķermenis jūtas ļoti ļengans.

Mani no rīta ap 11 pamodināja suns, bet tas nedeva man nekādu vēlmi celties. Lai gan ap 12 jau brokastoju, uzreiz pēc brokastīm aizgāju gulēt jeb precīzāk vienkārši bezmērķīgi skatījos telefonā. Tad es tikai ap 15 saņēmos iziet pastaigā gar ezeru. Vispār pastaiga bija ļoti skaista, jo dienas pirmā puse bija tik pelēka, bet saule parādījās tieši pastaigas laikā. Citās reizēs tas noteikti būtu mani iedvesmojis kaut ko pasākt, bet šodien kaut kā nē. Vispār man ir tik grūti saņemties kaut ko jēdzīgu darīt dienasgaismā. Mani nepamet sajūta, ka es vienkārši bastoju skolu, lai gan nekur vairs nestudēju. Un cik savāda liekas doma, ka man studijas pietrūkst. Domāju nākamgad pavisam noteikti kaut kur atkal iet studēt, jo nedomāju, ka mans izglītības ceļš ir beidzies. Turklāt man tik ļoti pietrūkst kaut kādi skolas darbi - esejas un gatavošanās ieskaitēm.

Man vēl nav atbildējusi neviena darba vieta, bet es sev atgādinu, ka vakar bija sestdiena un šodien ir svētdiena un tas ir pilnīgi normāli nedēļas nogalē nevienam neatbildēt. Tomēr novembris strauji tuvojas un līdz novembrim man pavisam noteikti ir jāatrod darbs. Pēc darba atrašanas man uz to jāskatās kā uz "dzīves sakārtošanas plānu". Izklausās vienkārši drausmīgi un stulbi, bet realitātē es neesmu droša vai savādāk maz iespējams dzīvot, jo šobrīd man šķiet, ka mani parādi mani vienkārši apēdīs dzīvu. Turklāt tās draudu vēstules rada tādu stresu, ka es patiesi labāk noliegtu galvu un cīnoties ar savām finansiālajām grūtībām. Bet tajā pašā laikā arī nepamet doma, ka šāda dzīves uztvere mani iemetīs tikai jaunā bedrē, jo uzreiz ir jāatmet kaut kādas ambīcijas. Un vai man izdotos to visu apvienot? Visticamāk jau ka nē, lai gan es nekad neesmu tikai strādājusi. Man vienmēr paralēli ir bijusi skola vai studijas un paralēli vēl tam vēl kāds interešu pulciņš. Tagad es esmu kā tukša balta lapa. Man nav nekādu citu aktivitāšu, tāpēc varbūt darbs nemaz nebūs tik nogurdinošs, cik man sākotnēji šķiet. Nezinu. Es gribētu kaut kāds man būtu iedzinis veselīgu attieksmi pret darbu, t.i., uzskatu, ka darba stundas ir vienkārši jānoraksta un svarīgāk ir domāt par jumtu virs galvas un ēdienu šķīvī. Kurā brīdī materiālā pasaule pazuda manās acīs kā vērtība? Nezinu.

Tagad gribas palasīt kādu grāmatu, kura būtu tik aizraujoša, ka nespēju nolikt malā. Bet pēdējā laikā nekas mani īpaši neuzrunā un nekas neliekas gana interesants. Kaut ko es daru nepareizi, bet nevaru vēl saprast ko.

Rīt man ir jādodas uz vārda dienas svinībām. Pagaidām domāju par to kā derētu sapucēties, jo tik reti sanāk iziet no mājas. Turklāt tur būs arī sen nesatikti cilvēki, jo tagad jau satikties bez īpaša iemesla nav vēlams. Un, protams, varētu domāt vai vārda diena ir gana labs iemesls, lai tiktos? Laikam jau priekš mūsu mentālajām veselībām gana labs.

Šodien neko nedarīju. Tas nebija gluži tā, ka man neko negribējās darīt, bet man gluži vienkārši nav ko darīt. Un tādas dienas manā dzīvē ielaužas aizvien vairāk un vairāk. Man agrāk šķita, ka tas varētu būt tikai tāls sapnis, bet nu tas ir atnācis pie manis murga formā. Ja vismaz būtu finanses, varētu arī normāli ietusēt. Bet naudiņas nav, tāpēc arī bezdarbību izbaudīt paliek aizvien grūtāk, aizvien spiedošāk. Un spiediens sēž uz krūtīm.

Dienas pirmajā pusē vārtījos pa gultu. Noskatījos pusi no seriāla "Sabrina" Netflixā un tad sadusmojos, jo īsti neko jaunu vietā, ko paskatīties neatrodu. Tāpēc pievērsos youtube, bet arī tur nekas mani neuzrunāja. Nekas cits neatlika, kā vienkārši skatīties griestos. Diendusām vairs nav spēka.

Kaut kur uz pēcpusdienas pusi izvedu pastaigā suni. Tā es viņu vestu jau uzreiz no rīta (ap 12), bet pēdējās dienas ļauju viņai pašai izvēlēties savus čurāšanas laikus. Tā tomēr ir dzīva radība un ja viņai nav vēlmes tajā brīdī iet ārā - kas es esmu es, lai viņai teiktu, ko viņai darīt ar savu ķermeni? Pēc mazās pastaigas gar ezermalu, paēdu brokastis (ap 15 vai 16). Brokastīs ēdu vakardien pagatavotos rīsus, kurus apcepu svaigumam olā. Vēl sev uzvārīju gan kafijas, gan tējas krūzi. Kafiju izdzēru ap 18 un tēju ap 20.

Pēc brokastošanas pievērsos darba meklējumiem. Kopā nosūtīju 6 CV un tad man apnika lasīt aprakstus. Turklāt tāpat neviens īsti neatbild jau mēnesi. Ja iepriekš domāju, ka varēšu pieturēties kaut cik savam interešu laukam, tad tagad jau piesakos parastiem pārdevējas un viesmīļu darbiem. Bet arī tie neatbild... Jāatzīst arī, ka par to neuztraucos tik daudz cik vajadzētu. Man īsti nav naudas, kā tikt uz Rīgu, bet es arī neredzu citu izeju, kā tikai paļauties, ka lietas varētu atrisināties kaut kā pašas no sevis. Protams, ka šī doma ir nedaudz naiva, bet tā ir tieši tāda un man gribās būt godīgai savās domās ne tikai pret sevi, bet arī pret jums.

Tad es izvedu suni pastaigā otro reizi. Man bija doma uzreiz pēc tam doties uz veikalu pēc kolas, bet pastaigas laikā pārdomāju. Man tomēr ir palikuši tikai 20eur, tāpēc būtu prātīgāk tos pataupīt un nepakļauties šādiem kārdinājumiem. Turklāt man ir gana liela tēju izlase, lai es varētu veldzēt savas slāpes ar dažādām garšām. Neviens jau man neliek dzert pliku ūdeni jeb tā nav vienīgā opcija. Pagaidām.

Tagad es domāju doties pagatavot sev ēst. Droši vien sacepšu sev maizi olā ar sieru. Parasti to ēdu brokastīs, bet jau pēdējās divas dienas ceļos tik vēlu, ka ir jau laiks ēst pusdienas. Nav jau tā, ka mani šīs kategorijas kādreiz būtu ļoti ierobežojošas, bet šobrīd vienkārši dzīvē tāds laiks, kad gribas nedaudz iekāpt kādos rāmjos un tad atkal izkāpt ārā.
Rītdienu īpaši negaidu. Nedomāju, ka tur notiks kaut kas diži satraucošāks, kā šodien. Ja būs labs laiks, tad mēģināšu sevi piespiest aiziet līdz upei. Bet pēdējā laikā jūtos tik vāja, ka diez vai saņemšos. Varbūt ar kādu sazvanīšos. Parasti diena nedaudz uzlabojas, ja man sanāk piedzīvot kādu kontaktu ar vēl kādu dzīvu cilvēku.