Pārvērtību · mājvieta

Man sāk patikt brīvdienās neiziet no mājas.
Vēl trakāk- man sāk patikt brīvdienās neizkāpt no gultas. Nu tikai tik, cik līdz ledusskapim pēc šampānieša, atceļā piepaķerot glāzes.
Ja tikai tam visam nesekotu pirmdiena...

Uzrakstīju atvaļinājuma iesniegumu par 2 dienām, 29.-30.12.
Man, kam ziema riebj, tā liekas šausmīga jau tā maz esošo brīvdienu izniekošana.
Izlaboju, pierakstot klāt arī 22.-24.12.
Ziedojot 5 dienas, es tieku pie 16 brīvdienām no vietas.
16 rīti bez sliktām ziņām, 16 dienas bez dedlainiem un riebuma pret darāmo, 16 vakari bez pārguruma. Jā, es to tiešām gribu.

Pamainījās ka man algas datumi uz priekšu, un sadomāju es arī kredīta atmaksas termiņu pietjūnēt, lai jamais seko algai, nevis otrādi.
Sanāca, ka jābīda par dienām 4.
Uzrakstu caur ibanku iesniegumu, bankas beibe atzvana, seko dialogs.
Beibe: šitentādas izmaiņas 10Ls maksā, taisām?
Es: bet nekas cits nemainās, ja? Tip, es jums 10Ls, jūs man termiņu, i viss?
Beibe: aha.
Es: ok, taisām.
Man vēlāk vēl atzvana, piesakās, ka darbiņš padarīts, es: cool...
Ielienu ka es ibankā uz cipariņiem palūrēt... joooo majo, kas ta ar manu ikmēneša maksājumu noticies? Nē nu abzolūtos ciparos pieņemu, ka nopietnāki kredītņēmēji par manu cepienu ierēktu, bet relatīvi- summa gandrīz uz pusi lielāka. Par 46%, ja būsim precīzi.
Turpinoties sarakstei, man tapa paskaidrots, ka bīdot termiņu uz priekšu, sanākot garāks periods, un tur ar tā summa lielāka. Teorētiski maybe tā arī ir, bet, pirmkārt, tās 4 dienas nu nekādi nav 46% no mēneša, otrkārt un galvenokārt- augšminētajā dialogā man šis Ziemassvētku pārsteigums tika noklusēts pat pie attiecīga jautājuma esamības.
Bij stipri jāsaņemas, lai uzrakstītu politkorekti, ko es par to domāju, pie reizes paprasot anulēt iepriekšējo izpildīšanos.
Rezultāts: datumu nomainīja atpakaļ, to nosaucot par kārtējām izmaiņām, turklāt maksu neiekasējot. Tipa, augstsirdību izrādīja. Pirmo izmaiņu summa netika pieminēta.
I tavo, bilance: pakāsti 10Ls, izvairoties no daudz lielāka kāsiena. Paliekošas neērtības, ik mēnesi taupoties mēneša lielākajam tēriņam pirms pašas algas dienas.
Morāle: visu kārtot tikai rakstiski, neskatoties uz to, ka ir baig ērti tā telefoniski pačalot. Lai būtu pierādījumi, janukas. Kaut arī tos 10Ls es arī tā nesaglābtu. Koroč nu nezinu es, kā lai izspiež visu patiesību PIRMS fakta.
Secinājumi: ... lai nu paliek labāk pie manis... Bet Tu, manu mazo draudziņ, savus secinājumus izdari pats.

No rīta uz darbu braucot, ziņas uzdzina tādus melnos, ka liecies kaut pa taisno upē iekšā ar visu auto.
Pusdienlaikā izgadījās aizauļot līdz Dominai. Sadomājos, ka būšu tur bezmaz vienīgā. Skuju. Mašīnu nav kur nolikt, visi gaiteņi pilli ar ļaudīm. Krīze esot...

Es tomēr pabeidzu tos svārkus. Kad pēdējo reizi pieķēros, tad salaidu dēlī, iesviedu kaktā un ilgi ilgi nevilku ārā.
Skarbumu piedod tas, ka es ar rokdarbiem jau tā esmu uz "jūs".
Nevēlēšanās visu garo ziemu staigāt biksēs tomēr izrādījās stiprāka.
Apsveicu pati sevi.
Vienīgi atkal problz- tagad pie tiem svārkiem vaig piemērotu džemperīti, un... un... varbūt arī zābaciņus... :)

Tā pieminēto zināmo ļaužu blogu lasīšana mani kapā iedzīs.
Komplektā ar neseno intuīcijas sarosīšanos piezogas sajūta, ka atkal kāds(-a) plāno man cirvi mugurā ielikt.
Riebj ļaužu bezatbildīga spēlēšanās ar dzīvi, cilvēkiem, sajūtām...
Bet katram pašam jāpieaug.

Sestdien bija vienreizējā autopasākumā.
Sajutos baig labā stūrmane- naktī bez gps nenomaldīties un precīzi izvazāt pilotu pa visiem daudzajiem kp.
Rezultāti tīri sakarīgi.
OZ disciplīna ir mūsu stiprā puse.
Protams, tas viss komandas darbs- 4 cilvēki ekipāžā sevi viennozīmīgi attaisno. Divatā būtu nežēlīgs čakars.
Ozi + veloodometrs mašīnā rullē.

Uz ziemas periodu gribu mainīties ar zoodārza lāci. Es varētu pagulēt, bet viņš lai manā vietā agri ceļas un čakli strādā.
Nupat ir aizgājis tādā rutīnā, ka pat lopiņam ir jāvar tikt galā.

Ik pa laikam palasoties pazīstamu biedru un nebiedru blogus, redzu tur tik daudz materiāla stāstiem vai filmām. Var uztaisīt visu, no emocionālas smeldzes pilna alja franču kino līdz pilnīgi nejēdzīgai ziepju operai...
Pēc zināmiem notikumiem viens cilvēciņš raksta, cik tā bijusi pasakaina diena, bet otram - viņa pasaule sabrukusi... Paiet pāris mēneši, un ir otrādi- pirmais raud, bet otrs ir laimīgs...
Vai vispār ir iespējama tāda laime, kas nav būvēta uz citu nelaimes?
Vai ir iespējams nepiedalīties seriālā?

http://kllproject.lv/2008/12/01/vienkarsas-lietas-ko-latvija-dara-kaut-ka-ipatneji/
Tikai īss brīdis šaubu - vai mūsu valdība tiešām ir tik lieli idioti, ka ar to nerēķinājās, jeb viss ir pavisam vienkārši- valsts uzmet tautu nu jau pavisam konkrēti?
Daži, šķiet, ir pamatīgi uzvārījušies. Pārējiem (nav grūti uzminēt, kuriem) tie 800 ļimoni būs jāatdod.

Izšaut un atkal parauties aiz stūra, un tā visu nakti. :) Nē nu tas būtu štrunts, sliktāk ir ar braukšanu. Piefiksēju, ka vakar un šodien braucu tā, it kā būtu pieseivojusies un ja kas, tad- reload. Brrr... Diez kā ar to ir rūdītajiem geimeriem?
Brīvdienas ir beigušās, lai dzīvo brīvdienas!

Nekad nebūtu domājusi, ka šaušanas, ciršanas un cita veida sasmalcināšanas spēles nes tik daudz jautrības, ja tiek padarītas par masu pasākumu. Sasodīts, un pagājušo gadu kaut kas tik lielisks man pagāja secen pilnīgi debīlu iemeslu dēļ.

Pēdējā laikā novēroju pie sevis dažas dīvainības. Situācijās, kurās stereotipā reakcija ir sagruzīt, sabīdīt kašķi, savilkt sālsstaba smaidu vai vismaz uzspiest uz vainas sajūtu, esmu pati piemīlība. Bet pats dīvainākais ir, ka es tā arī jūtos. Sākumā bija smieklīgi- pretī saņēmu varenu aizdomīgumu- sak, vai tad tiešām kašķa nebūs, bet pēdējā laikā tas viss izvērties par tādu agrāk neiepazītu rāmumu, ka gandrīz vai jāiet ar izpletni lekt- adrenalīna trūkst. :))

Vienreiz pa ilgiem laikiem no sadzirdētas reklāmas kāds labums. Ieganījos Ludo spēļu veikalā, un par smiekla naudu sapirkos milzīgu kaudzi DnD kauliņu. Iepirkšanās man riebj, bet šitas gan bij forši.

Brīvdienas. Burvīga aizmiršanās. Pēdējais laiks prasījis daudz nervu. Vecākiem ugunsgrēks. Mans kaķis, pēc kura dienaskārtības var pulksteni ieregulēt, jau otro nedēļu ir pazudis. Gan jau kāds suns, lapsa vai bmw. Bērnam jau otro nedēļu nekrīt temperatūra, viņš ir par lielu, lai es ņemtu slimības lapu un dzīvotu mājās, bet telefoniski dotus norādījumus nepilda...
4 garas dienas tas viss neeksistēja. Bijām tikai es, vīrietis un Lietuva. Un vēl tumsa, un daudz zemesceļu, un neceļu. Tiesa, pirmās dienas mēs visu laiku sīki kasījāmies, ko es nevaru izskaidrot- jo nekā nopietna tur nudien nebija. Varbūt gaidījām pārāk daudz no brauciena, neņemot vērā, ka pilnīgi visu tas neaizsalaucīs, un to, ko mēs viens otrā esam apņēmušies pieņemt, būs jāpieņam arī šeit. Patiesībā nezinu un vairs nav svarīgi, jo vienā brīdī tas pazuda.
Mājupceļš bija jokains. Latvijas robežu šķērsojām tieši 00:00. Tieši tajā brīdī parādījās sīks slapjš sniedziņš, kas pamazām pārvērtās putenī. Pēdējos pārdesmit kilometrus braucu pa pilnīgi baltu, svaigi apsnigušu līkumainu meža ceļu bez nevienas auto pēdas, un putināja tā, ka redzamība bija labi ja daži metri. Pirmo reizi manā autobraucējas mūžā bija tā, ka manas acis pilnībā bija blakus sēdošais stūrmanis, kas stāstīja sagaidāmo ceļa konfigurāciju, un es pa īstam sajutu, ko nozīmē uzticēties. Tajā visā bija kas vairāk kā tikai ceļš.

Nu jau labu laiku atpakaļ izmitināju savu ārpusmājas zobbirsti kādā plauktā ar domu, ka es tak tāpat te esmu tik bieži. Man tas nelikās nekā īpaši, tik vien kā loģiski un ērti.
Nesen manā vannas istabā blakus manai uzradās vēl kāda zobbirste. Un es pieķēru sevi, ka raugos uz to ar ārkārtīgām aizdomām. Vai tik tas nenozīmē apdraudējumu manai privātajai teritorijai?
Jocīgi, ne?;)

Kāpēc labas lietas pie manis vienmēr atnāk tik vēlu?
http://wiki.answers.com/Q/When_was_Dungeons_and_Dragons_created
Vāks kaut kāds. Es varēju spēlēt jau gadus 20.

Viss, par ko es ik pa laikam mēdzu cepties, pēkšņi vienā mirklī zaudējis savu šķietamo nozīmību.
Divi trūcīgi vecīši, nabadzības dēļ kārtīgi neuzturēta veca koka māja, novembra nakts un ugunsgrēks.
Nē, ne tik ļauni, kā varbūt fantāzija uzbur.
Tā kā ceļš uz durvīm bija nogriezts, tad izkāpa pa logu. Izdega kurtuve un koridors, mājā tagad nav elektrības, nav apkures, toties ir caurumi griestos, caur kuriem var aplūkot jumta šīferi un romantika pie svecēm. Un kodīga dūmu smaka, ar kuru neglābjami piesūcies pilnīgi viss.
Lieki teikt, ka tie pāris simti latu, kas vajadzīgi, lai atkal tiktu pie elektrības, viņiem ir kā miljons.
Ja ne suns, kas savās bailēs metās viņus modināt, tad es vienā naktī būtu pazaudējusi abus vecākus.
Ko es? Es- kredītņēmējs parastais, ar saistībām līdz mūža galam un hronisku "arī šogad zābakiem nesanāks" sindromu.
Izmaiņas ir: nopirkt baudāmu vīnu veikalā man roka vairs neceļas. Labāk vecākiem vilnas zeķes.