Pārvērtību · mājvieta

The cake is a lie.
The cake is a lie.
The cake is a lie.
The cake is a lie.
Nedaudz apskaužu savu bērnu, kas šo sociālās realitātes elementāro īpatnību apguvis jau tagad.
Ir cerība, ka viņš daudz mazāk savas dzīves laika izniekos svešu viltus ideālu labā.

Ko darīt?
a) to, ko man gribas (kas ir ļoti patīkama, toties pilnīgi bezjēdzīga laika notriekšana),
b) to, ko vajadzētu, bet negribas, jo tad nevar darīt a (kas ir sabiedriski nozīmīgi, iespējams, ilgtermiņā var ietekmēt nozīmīgus politiskus un/vai ekonomiskus lēmumus un/vai notikumus). Par b nedarīšanu sliktākajā gadījumā par mani padomās-redz kā, tātad viņai tas patiesībā nav svarīgi.

Teorētiski, iespējams, ir iespējams apcirpt a par labu b. Bet tad tas vairs nav TAS a. Negribas apcirpt.

Vai sīka indivīda alkas pēc `īslaicīgas & garantētas` labsajūtas ir svarīgākas par nepieciešamību ietekmēt notikumus, kas `ilgtermiņā & iespējams` ietekmēs ja ne valsts, tad vienas pašvaldības ļaužu labklājību?

Vajadzēja tikai man aizfilozofēties par identitāti un bēgšanu no realitātes. Nepagāja ne pāris dienas, kad tiku ievilināta burvīgajā D&D pasaulē un pārvērsta elfu bardā.:) Piegāju nopietni, palasījos bardiem domāto manuāli... Cik dīvaini, kā neko, pilnīgi neko nezinot par konkrēto tēlu, ir iespējams izvēlēties kaut ko sev tik radniecīgu.

Opcijās akūti trūkst izvēlnes "Dzēriens".:D
Varētu raksturot fonu, teiksim, ar kādu Beaujolais, jeb Argentīnas Malbec.:)

Iepatikās tā doma par gājputnu. Sagribējās piemērīt sev kārtējo identitāti.
Kas es varētu būt?
Kokā dzīvot- nē, es stabilāk jūtos uz zemes.
Ūdensputns? Ūdens man patīk, taču aukstā laikā es uz to labāk skatos no malas. Un tomēr- man to vajag blakus arī rudenī, arī ziemā. Ja uz zemes, tad kur es slēptos- alā, labības lauka vidū, pilsētas burzmā? Neciešu civilizāciju... visdrošāk man šķiet tur, uz kurieni cilvēki nebūt neraujas, bet tie, kas tomēr dodas, ir savējie. Mežā? Cilvēks tiek galā arī ar to.:(
Pagaidām man tas viss izskatās pēc purva vai kādas vecupes džugļiem, ko normāli ļaudis pat dienas gaismā apiet ar līkumu.
Kas tur dzīvo?
Dzērves, dumbrvistiņas, sīgas, gārņi... Gribēju iebilst, ka gārnis neder, jo ir vīriešu dzimtē, bet atradu, ka tam ir otrs nosaukums- dzēse... Nemaz tādu agrāk nezināju. Un man patīk, kā tas skan.

Pasapņojām?
Škic, atpakaļ pie darba!:)

Domās lēnām lieku puzli tai dzīvei, kādu sev vēlos izveidot. Izveidot- jo pagaidām man ir vāji attīstīta tā unikālā spēja vienkārši intuitīvi iet pa SAVU ceļu, par ko es apbrīnoju dažus savus paziņas.
Ja prasība pēc laiks, daudz laika pašai sev mani urda nepārtraukti, tad kāda cita atkal un atkal aktualizējas vēlos rudeņos. Gribu varēt vēlu rudenī doties uz dienvidiem un palikt tur līdz pavasarim. Nē, nekādas ekstras. Tikai siltumu un sauli. Iespējams, iepriekšējā dzīvē esmu bijusi gājputns.

Ik pa laikam sajūsminos, redzot jaukus un trāpīgus formulējumus citu rakstītajā.
No intervijas ar Mairitu Solimu 13.10.2008 Dienas Biznesā:

Par mīlestību: Mīlestība ir bumbiņa, un svarīgi, lai tu būtu tas, kurš met. Skumji tam, kurš bumbiņu gaida.

Par bagātību: Nav jābūt bagātākajam mironim kapos, lai tu būtu laimīgs.

Par vidusceļu starp vēlamo un esošo: Patiesībā ikviens no mums dzīvo divas dzīves. Viena ir tā, kurā tu darbojies, patīk tas vai ne, bet otra – kurā tu esi kopā ar saviem sapņiem, domām un draugiem. Un svarīgi ir saprast, ka kaut kur ir tilts, kas abas šīs dzīves savieno.

Neko nezinu par šo sievieti, bet pateicoties viņas vārdiem, tiku pie krietnas mundra optimisma devas vienā slapjā pēcpusdienā, kurā krēsla ir visu dienu.
Un patiesi, es varu priecāties, mazgājot traukus- jo man ir, kas tos piesmērē.((C) Mairita)

Aizdomājos, ko nozīmē šis "nav nekā nozīmīga, ko atstāt rakstītajai vēsturei". Vai ar mani nekas nenotiek? Vai esmu dzīva? Vai šo darbs-māja-darbs-māja var uzskatīt par dzīvošanu? Domāju, ka nē. Vai ir idejas, kā strādāt mazāk, tai pat laikā nenomirstot badā un netopot kreditoru saplosītai? Viena ir, bet tas prasa laiku. Visu laiku aprij darbs-māja-darbs-māja... .:-/
Izeja???????

Kamēr es noņemos ar klasiski tipiskajām niecības un nevajadzības sajūtām, tikmēr mani draugi sarīko man tik sirsnīgu pārsteigumu, ka aš asaras acu kaktiņos sarodas no aizkustinājuma. Izrādās, būt mīlētai ir tik vienkārši.

Laikam beidzot sapratu, kā tas ir- atlaist, lai paturētu. Ļaut iet, lai redzētu nākam. Pieņemt, kā ir, lai izmainītu.
Tikai tas nav prāts, kas saprot. Tas ir kaut kas, kam vispirms bija jāpārdeg drošinātājiem, lai sāktu strādāt.

Viena pasakaini skaista rudens diena, saule, raibas lapas zem kājām un pāris vismīļākie cilvēki blakus... tik parasti, neoriģināli un vienkārši, un no tā viss nostājas savās vietās, un pasaulē atkal valda miers, kārtība, mīlestība.
Bet prātam gribas visu sarežģīt, prāts urbina un meklē - kas šajā shēmā ir tā komprese uz pieres, kas nomierina, kas sakārto sajūtas? Kas?

Tu jau, cilvēks, vari mēģināt aizbēgt, padzīvot sapņos, teikt sev un citiem, ka viss taču ir forši un materiālas dabas sīkumiem nav nozīmes... Un tad Tu rūpīgi saplānotas dienas agrā rītā ej uz mašīnu un satiec realitāti- auto nelec. Vienmēr ir lecis, arī ziemā, arī tad, kad visu nakti palika degam salona lampiņa, bet tagad stāv mēms un kluss. Iestumt nevar, jo pat starteris negriež. Aizvilkt nevar, jo šim modelim ir tā stulbā konstrukcija, kad tas aizāķējamais šrunts ir jāieskrūvē aiz miglinieka, bet tas ir vai nu pakāsts vai iepriekšējā īpašnieka labi noslēpts. Un realitāte turpina gāzties uz galvas. Vispirms tiek nokavēts ārsts. Pēc tam darbs. Pēc tam tikšanās. Nākamajā vakarā ir skaidrs, ka diena, kas pavadīta, kopš septiņiem rītā lēkājot pa peļķēm, stumdot mašīnu, vaļā jaku skraidot pa šrotiem un meklējot to figņu, nav palikusi bez sekām- slimība nāk. Bet rīt atkal ir jābūt formā... Kāds kaut ko teica par aizbēgšanu sapņos?

Kaut kas ir būtiski mainījies. Vispirms es pavadīju gadus (GADUS!), dzīvojot pareizu dzīvi, sekojot pareiziem mērķiem, izvēloties pareizu karjeru, ieliekot sevi pareizā rāmī un kausoties padomus, kā dzīvot vēl pareizāk.
Tad kādā jaukā dienā es uzrakstīju stāstu, uzšuvu sarkanus svārkus un atsāku spēlēt ģitāru.
Tiesa, diena patiesībā bija pagalam nejauka, kā jau visas tās, kas mūs dzen un nevis iemidzina, tomēr bija vērts.
Drīz pēc tam es pirmo reizi mūžā sapratu, ko patiesībā gribu savā dzīvē darīt.
Un pēc tam nokļuvu šeit. Jāpaseko, kāda tam izrādīsies loma šajā sakarību ķēdē.