Tu jau, cilvēks, vari mēģināt aizbēgt, padzīvot sapņos, teikt sev un citiem, ka viss taču ir forši un materiālas dabas sīkumiem nav nozīmes... Un tad Tu rūpīgi saplānotas dienas agrā rītā ej uz mašīnu un satiec realitāti- auto nelec. Vienmēr ir lecis, arī ziemā, arī tad, kad visu nakti palika degam salona lampiņa, bet tagad stāv mēms un kluss. Iestumt nevar, jo pat starteris negriež. Aizvilkt nevar, jo šim modelim ir tā stulbā konstrukcija, kad tas aizāķējamais šrunts ir jāieskrūvē aiz miglinieka, bet tas ir vai nu pakāsts vai iepriekšējā īpašnieka labi noslēpts. Un realitāte turpina gāzties uz galvas. Vispirms tiek nokavēts ārsts. Pēc tam darbs. Pēc tam tikšanās. Nākamajā vakarā ir skaidrs, ka diena, kas pavadīta, kopš septiņiem rītā lēkājot pa peļķēm, stumdot mašīnu, vaļā jaku skraidot pa šrotiem un meklējot to figņu, nav palikusi bez sekām- slimība nāk. Bet rīt atkal ir jābūt formā... Kāds kaut ko teica par aizbēgšanu sapņos?