Brīvdienas
Brīvdienas. Burvīga aizmiršanās. Pēdējais laiks prasījis daudz nervu. Vecākiem ugunsgrēks. Mans kaķis, pēc kura dienaskārtības var pulksteni ieregulēt, jau otro nedēļu ir pazudis. Gan jau kāds suns, lapsa vai bmw. Bērnam jau otro nedēļu nekrīt temperatūra, viņš ir par lielu, lai es ņemtu slimības lapu un dzīvotu mājās, bet telefoniski dotus norādījumus nepilda...
4 garas dienas tas viss neeksistēja. Bijām tikai es, vīrietis un Lietuva. Un vēl tumsa, un daudz zemesceļu, un neceļu. Tiesa, pirmās dienas mēs visu laiku sīki kasījāmies, ko es nevaru izskaidrot- jo nekā nopietna tur nudien nebija. Varbūt gaidījām pārāk daudz no brauciena, neņemot vērā, ka pilnīgi visu tas neaizsalaucīs, un to, ko mēs viens otrā esam apņēmušies pieņemt, būs jāpieņam arī šeit. Patiesībā nezinu un vairs nav svarīgi, jo vienā brīdī tas pazuda.
Mājupceļš bija jokains. Latvijas robežu šķērsojām tieši 00:00. Tieši tajā brīdī parādījās sīks slapjš sniedziņš, kas pamazām pārvērtās putenī. Pēdējos pārdesmit kilometrus braucu pa pilnīgi baltu, svaigi apsnigušu līkumainu meža ceļu bez nevienas auto pēdas, un putināja tā, ka redzamība bija labi ja daži metri. Pirmo reizi manā autobraucējas mūžā bija tā, ka manas acis pilnībā bija blakus sēdošais stūrmanis, kas stāstīja sagaidāmo ceļa konfigurāciju, un es pa īstam sajutu, ko nozīmē uzticēties. Tajā visā bija kas vairāk kā tikai ceļš.
4 garas dienas tas viss neeksistēja. Bijām tikai es, vīrietis un Lietuva. Un vēl tumsa, un daudz zemesceļu, un neceļu. Tiesa, pirmās dienas mēs visu laiku sīki kasījāmies, ko es nevaru izskaidrot- jo nekā nopietna tur nudien nebija. Varbūt gaidījām pārāk daudz no brauciena, neņemot vērā, ka pilnīgi visu tas neaizsalaucīs, un to, ko mēs viens otrā esam apņēmušies pieņemt, būs jāpieņam arī šeit. Patiesībā nezinu un vairs nav svarīgi, jo vienā brīdī tas pazuda.
Mājupceļš bija jokains. Latvijas robežu šķērsojām tieši 00:00. Tieši tajā brīdī parādījās sīks slapjš sniedziņš, kas pamazām pārvērtās putenī. Pēdējos pārdesmit kilometrus braucu pa pilnīgi baltu, svaigi apsnigušu līkumainu meža ceļu bez nevienas auto pēdas, un putināja tā, ka redzamība bija labi ja daži metri. Pirmo reizi manā autobraucējas mūžā bija tā, ka manas acis pilnībā bija blakus sēdošais stūrmanis, kas stāstīja sagaidāmo ceļa konfigurāciju, un es pa īstam sajutu, ko nozīmē uzticēties. Tajā visā bija kas vairāk kā tikai ceļš.