Pēdējā laikā novēroju pie sevis dažas dīvainības. Situācijās, kurās stereotipā reakcija ir sagruzīt, sabīdīt kašķi, savilkt sālsstaba smaidu vai vismaz uzspiest uz vainas sajūtu, esmu pati piemīlība. Bet pats dīvainākais ir, ka es tā arī jūtos. Sākumā bija smieklīgi- pretī saņēmu varenu aizdomīgumu- sak, vai tad tiešām kašķa nebūs, bet pēdējā laikā tas viss izvērties par tādu agrāk neiepazītu rāmumu, ka gandrīz vai jāiet ar izpletni lekt- adrenalīna trūkst. :))