User Profile Friends Calendar

Below are 25 recent journal entries, after skipping 275

	2009.02.01  01.21 apsolos nosūtīt vēstuli cik drausmīgi ir dzīvot ikdienas ar spēcīgāko vēlēšanos būt atrastam. ____________________________________________________________________ lūdzu, beidzot atrodi mani! Mood: tētis

	2009.01.28  00.39 kā gan cilvēks tā spēj mīlēt?! es nespēju, nespēju, nespēju bez viņa, lai kā man gribētos iespītēties, es nespēju neraizēties un nevēlēties viņam uzplīties ar jautājumiem par to kā viņam klājas, kā viņš jūtas, vai viņš ir paēdis, vai puncis ir pilns, vai garšoja, vai viņš mīl mani, vai viņam ir silti, vai nav par karstu.. utt. un sāp sirds, jā, lai arī ko tas nozīmētu- tās nav fiziskas sāpes. bet ir mazliet (smagi) japaupurējas, lai nokļūtu tuvāk uzlabojumam. un dusmojas tie, kas nesaprot un necenšas mainīt, jo tiem ir laiks, enerģija un pūles dusmām, kuras tiem, kuri tiecas uz "labākiem laikiem" atdot savām pūlēm, cerībām, ticībai un mīlestībai + rūpēm par lolojamo. pretrunas, pretrunas, pretrunas. emociju saspīlējums. ir jāsaprot tomēr, ka man ir eksāmenu sesija un ātri zūd pacietības mērs nesakārtotajās lietās, kuras (nevēloties sāpināt otru) tiek mazliet tā kā par klusu un neuzspiestu atklātas parasti. "Tu esi viņam mātes lomā, ja jūs aprecētos, jums piedzimtu bērni. Tu palīdzētu viņam nostāties uz kājām, iemācītu dzīvot, pabakstītu un atstutētu grūtos brīžos, utt. paietu gadi un viņš Tevi pamestu, lai aprecētos ar savu sievu, izmetot Tevi kā nevajadzīgu lelli." un pēc tam, kad tas tika pateikts, tika apgalvots: "Un to es jums paredzu kā likts, tici man!" un momentā es atraucu: "man ir vienalga!" un vienalga, tas bija domāts tādā ziņā, ka viņam ir ļauts viss, ko viņš grib, es neko neaizliedzu, taču.. ja jau viņš kko dara, tātad- viņš to grib, un tas ir pats kakainākais.

	2009.01.27  23.00 sirdi salauž tikai 1 reizi kamēr mācījos- gatavoju savam vīrietim vakariņas (cepetis + vārīti cepeškrāsnī cepti kartupelīši ar zaļumiem, sviestā cepti, utt), tad māsas lūgumiem palikt es atteicos piekrist, jo man taču bija jādodas pie sava vīrieša. Sakrāmēju somas, lai dotos- paņēmu drēbes, kārbiņās saliku vakariņas ,kuras vēl bija siltas, uzvilku ko seksīgu, lai vīrietim prieks un luste.. devos uz pieturu, kurā pavadīju ~ 1,5h, gaidot vienīgo mikroautobusu, kurš mani aizvestu vistuvāk no tās pieturas līdz manam vīrietim. Bet tā arī nesagaidīju. kad jutu, ka muguras sāpes un olnīcu jūtīgums no aukstuma ir pavisam neizturams+ kādu dienu vēlos arī bērnus + man bija kauns tur raudāt un nevis vairs trīcēt, bet raustīties, jūtot sāpīgu katru elpas vilcienu savās plaušās, mana vēderprese ik pēc ~5sekundēm sarāvās raustot mani atkal un atkal.. es devos atpakaļ uz mājām. lieki piebilst, ka viņš visa tā laikā man pat nepiezvanīja, zinādams, cikos, kad un no kurienes izbraucu.. un ka braucu pie viņa. un es nevienam nevarēju piezvanīt-to viņš arī zina. laikam jau es esmu vienīgā muļķe pasaulē, kas naivi gaida, kad viņas mīļotais viņu beidzot pārsteigs ar kādu pārsteigumi;nu, kas apliecinātu to, cik ļoti mīl, cik dārgs esi, utt. laikam jau esmu vienīgā muļķe pasaulē, kas vēl aizvien gaida, kad man atnāks pretī uz pieturu, jo man pa tumsu vēl ir bail pa maskačku vienai vazāties, ka pavadīs līdz pieturai, lai vismaz vienai nav jāgaida vai jāiet pa rajonu, kurā piedzimst it viss. stulbene, kura cenšas nepārtraukti izpatikt cilvēkam, kurš ir visdārgākais, taču viņš to nespēj novērtēt un tā it kā triec visas manas pūles, maigumu, rūpes utt. zemē no visa sava spēka ar savu slinkumu, vienaldzību, nīdēšanu utt., apgalvojot, ka esmu nepārtraukti neapmierināta, ka nemīlot viņu utt., bet viņš jau runā par sevi patiesībā. es nespēju izturēt to, ka nekas nenotiek. man ir jāmācās, man ir jādarās, man dzīvē tomēr vēl aizvien ir augsti mērķi. un pukojies un dusmojies, un pūt un vēl sazini ko, ja Tu vēlies. Tikai neuzdrošinies man teikt, ka es neizrādu, ka es aizmirstu par Tevi utt. padomā par to, ko Tu esi darījis un nedarījis, kā esi lics man justies un liec. un nebrauc pie manis šovakar. esmu vīlusies ne tik daudz Tevī- kā sevī.

	2009.01.26  22.21 mani tas neapmierina zini, ir tā.. es esmu nogurusi, pārgurusi, taču arī pašā trakakajā pārguruma brīdī es vēl spēju atjēgties ar domu ka nevaru padoties. solītā brīvā nedēļa izpaliek. lekcijas jau sākas 3.02., kaut gan sesija likumīgi turpinās līz 6.02. visas 5 darbadienas nu mums būs pilnas darbadienas, pretēji tam, ka 1.semestrī bija tikai 4 darbadienas + tagad visas būs no 8:00. vispār-no vienas puses jau forši liekas, bet no otras..-man patīk mazliet atpūsties. 3 anatomijas nedeļā, bioloģijas vietā mikrobiologija, solījums, ka angļu val. ir beigusies izpaliek,jo lekciju sarakstā manāms nepārprotams angļu val. pieminējums +propedeitika un kl.aprūpe un bioķīmija kura vairs nav ievada bioķīmija, bet pati par sevi, kas nozīmē, ka no galvas atkal būs jākaļ tik sadistiski daudz, utt. => 1.semestra vergošana mācībām būs trakāki spēcīgāka, jo lekcijas ir nomainījušas uz kko specifiskāku un sarežģītāku + reizinājušās uz 1/2 nedēļā. stradiņos notiek 1 pāris lekciju, kuru starpa ir 2h brīvs, bet pēc tam ceļam uz anatomiju dotas 30min.. jauki, atkal kavēsim. aij.. kāds vnk uzprasās uz kastrciju, tā jūtu!

	2009.01.25  00.49 cilvēki tā arī nekad nespēj pilnīgi būt laimīgi, jo tos vienmēr spēj darī nelaimīgus/ skumdināt, viņu atmiņas. esmu nogurusi būt nelaimīga, tiekties pēc pilnīgas laimes. kkā savādi tomēr- no vienas galējības otrā (tātad ir manas sajūtas, ļoti pretrunīgās sajūas, taču MAN loģiskas, saprotamas)

	2009.01.15  12.48 vieta, kur Tu nekad neiedomātos mani meklēt es redzu kā Tu to vēlies, kā Tu vēlies mani nokrāpt.. un Tu smīni, Tu iekāro un gribi. tikai neaizmirsti pateikt man, kad esi to izdarījis. Music: Ayo - How Many Times

	2009.01.10  18.53 dienvidamerika parunāju ar Ričardu par to aizbraukšanu un nolēmām, ka dosimies kopā. vienīgais šķērslis ir tas, ka nepieciešams baigais piķis. Taču.. tas mūs nebiedē un sākam jau aprēķināt precīzus izdevumu apjomus, kuri būtu nepieciešami iesākumam (tikšanai uz turieni, ~ pirmajiem 2 mēnešiem, utt., drēbes jau mums arī daudz līdzi nevajadzēs, jo tur būs silts un tās, kuras nepieciešams, iegādāsimies tur par lētu naudu,jo kā apgalvo Riārds- tādas lietas tur ir lētas. Un nonācām arī pie norunas, ka viņš Tur neēdis bieži maķītī, utt. :D ) tāpēc.. ja vari piedāvāt kādu darbu, kuru iespējams apvienot ar mācībām, tad lūdzu dod man ziņu, jo man tiešām nepieciešama nauda, lai dotos prom uz kādu nenosakāmu laiku (pagaidām apskatām vīzas gadam), kā arī tika jau apskatītas manas iespējas studēt manu sfēru utt.- viss notiek, taču NAUDA,  NAUDA, NAUDA. tad nu.. gaidu Tavu ziņu. tā ir iespēja "sākt dzīvi no jauna", būt brīvam un prom no šī sviesta, kas notiek Latvijā, iespēja atpūsties un pildīt savas sirds vēlmes un tvert pasakaisnus mirkļus,kuri vien spēj darīt dzīvi krāsaināku , skatījumu uz dzīvi daudzpusīgāku un sajūtu kartotēku bagātāku/ pieredze, kurai nav vērtības :)

	2009.01.07  10.01 Veiskmi Tev, Anete! ja man būtu ļauts un ja man būtu iespēja, vēlētos skriet līdzi Anetei uz "prom", un skrietu viņai soli priekšā, līdzās, bet ar soli ātrāk. -kaut gan.. vakar jutu to kolosālo sajūtu, ka esmu izvēlējusies sev tīkamāko nodarbi mācību ziņā- tik tiešām vēlos prom. un Uģa vēstules + sms ar vārdiem, ka ilgojas pēc manis (tas nozīmē, ka ilgojas pēc Francijas un tur pavadītā laika un piedzīvotā) vēl vairāk uzsit to vēlmi aizdoties prom un būt brīvībā. būt brīvībā no tām sajūtām, kas smacē, no tās diskonforta sajūtas un cilvēkiem, no viņu skatieniem un mūzdien pārmetošajiem vārdiem un skatieniem, viņi nemēdz samīļot, kaut pieskarties, uzlikt roku uz pleca un atzīt savu lepošanos vai atzinību, nē, tie ,mūždien Tevi ievaino atkal un atkal. it īpaši mirkļos, kad tik tikko sadzijusi iepriekšējā brūce, tie atkal norauj kreveli un iemet brūcē sāli. Gribu to brīvību, savu brīvību, gribu izbrīvēt prātu no nejēdzībām un liekulības, no pāri darījumiem un tā visa visa koncentrāta, kas ikdienas tiek izgāzts pār mani, pat garāmgājēji uzgrūžas, izgāžot savu apslēpto agresiju, tāpēc, redz, es nerunāju par konkrētiem gadījuemiem, konkrētiem cilvēkiem, bet par visu kopumā, par Latviju un to, ko viņa man šobrīd dod. man laikam ir par daudz Latvijas. Un man nepieciešams atpūsties no tās un viņas sabiedrības. lieki piebilst, ka nemēdzu ilgoties pēc mājām, lai arī cik ilgi esmu prom no LV, lai kādās nepatikšanās, lai kur man nāktos gulēt un ar ko pavadīt laiku.. man tas ir vienaldzīgi, j oesot prom esmu brīva un pilnībā atpūšos.

	2009.01.05  09.26 sabar mani! 2 nedēļas vispār neko nedarīt, dzīvojot tādā kā "kules kasīšanas" režīmā un tad pēdējā brīdī pirms prezentācijas un kolikvija kko uzstressot.. tas ir mazliet par nožēlojamu!

	2008.12.30  12.56 tā var pārgurt tikai no svētkiem zini, vel aizvien var just to svetku garšu, kuru del mans organisms ir pārguris. ta ir, iespējams, vienīga lieta, kura man tik ļoti nepatīk svētkos- tā gastranomiskā izēšanās, pārēšanās.. tās izvirtības, stundām ilgās izvirtības ar ēdienu, pēc kā veders ir vnk pārguris un pārstrādājies, rada grūtniecības 8 mēneša stadiju un sāpes, diskonfortu un neapmierinātību. TA PĀRGURT VAR TIKAI NO SVĒTKIEM!!!

	2008.12.28  14.15 smoku gribu brīvību!

	2008.12.26  16.20 aa, un tas jau nav tā, ka es neesmu šo teikusi, ko rakstu. Esmu gan viņam teikusi, bet viņš mani nemēdz sadzirdēt. Un nu viņš dusmojas, lasot šo. Un man parasti tad ir jāsmaida, jo viņa mīlīgā sejiņa neprot, nespēj būt nemīlīga. Pat kaķis no viņa nespēj līdz galam sabīties, kad mīlīgā balsī viņš, it kā brēc uz viņu: "Tu nesaproti?!" un es dievinu, kad viņš man dejo.. un vispār es viņu pašu dievinu, j oviņš ir superīgs! :)

	2008.12.26  15.57 apzināti esmu izslēgusi no savas apziņas neskaitāmus savus piedzīvojumus, pieredzi. Tā ir man noderējusi, protams, taču reizēm tomēr to nav patīkami atcerēties. Varbūt mani soda par maniem pāri darījumiem ar manis mocīšanu tagad? iespējams. Bet es tik un tā turēšos, cik man būs spēka. Es mācos no savām kļūdām. Varbūt par vēlu, bet mācos un neklūpu uz viena un tā paša akmens 2. reiz- kaut vai sava lepnuma dēļ. Tā kā man līdz ar jauno nr. ir pazudis Uģa nr., nevarēju apsveikt svētkos un nācās nepieklājīgi sveicināt draugiem.lv, pie P.S. minot savu jauno nr. tādiem nolūkiem kā "ja viņam kādreiz manis pietrūkstot, tad lai dod ziņu" un viņš man atbildēja vnk un eleganti: " man reizēm tiešām pietrūkst Tevis.." laikam jau par spīti mūsu nesaskaņām un naidam, nepatikai un kašķiem , mums tomēr bija pārāk labi kopā tur . .tomēr labāk nekā šajā kakainajā laikā, kad visi ir bēdīgi, noraizējušies un nelaimīgi. Mums tomēr piederēja brīvība un atpūta no visa un visiem. Zini, es Uģi neesmu satikusi ~ gadu, man šķiet, laikam jau arī mazliet vairāk.Un par spīti tai nepatikai utt., viņš ir īpašs man, jā, protams, jo viņš ir daļa manas dzīves lielā piedzīvojuma un laimītes. Bet tā taču ir! Viņa bildētās bildes vēl aizvien neesmu saņēmusi, bet patiesi vēlētos. Ričards ir laukos, un kā man gribētos būt tur, jo man tiešām patīk būt kopā ar viņiem, just, cik ļoti un patiesi, atklāti viņi mīl viens otru un nežēlo savas sirds siltumu nedz vecākam, nedz jaunākam. tā siltuma, kura man tik ļoti pietrūcis visus šos gadus.. zinu, ka 8 mēneši nav daudz, lai cilvēks spētu pilnībā apzināties un mainīties- nejūtoties, neuzvedoties utt. tā, it kā viņš vēl aizvien būtu viens. Taču tas ir sāpīgi. Un reiz\em tiešām liekas, ka viņam labāk būtu bez manis, ka viņam labāk patīk būt vienam, ka viņš jūtas labāk viens pats, ierāvies sevī, pats noslaucījis savu netīro zodu, pats vientulībā nakts tumšumā izraudot savu sastāvējušos sāpi, nevienam neredzot,............un par spīti visam es vienmēr viņam būšu da jebkurā vietā, tikai ne 1. vietā. un jo vairāk laiks iet, jo mazāk uzmanības viņš velta man, jo mazāk viņš interesējas par mani, jo mazāk viņš skatās uz mani, jo vairāk viņš pārmet man, jo vairāk viņš saka, ka esmu neapmierināta un nelaimīga, kaut gan tāda nemaz neesmu, ja neskaita to, ka esmu neapmierināta ar viņa nemitīgo atkārtošanu par to, ka tāda esmu. Un pēdējā laikā pamanu arī egoistiskas iezīmes spēcīgākas. es jau neko nesaku un sadzīvoju, bet vnk .. MAN ir grūti nepārtraukti piekāpties, piekāpties, noklusēt, noklusēt, piekāpties, bet, kad tiek kaut ieminēts kkas par kko, ko viņam it kā tik ļoti gribas (lai es saku), tad viņš kļūst agresīvs un dusmojas, nosoda mani un sāk bubināt. bet es nespēju bez viņa, lai arī ko vēlētos iesākt. Un ilgi dusmoties uz viņu nespēju, lai cik nesalaužama būtu mana nostāja. Un aiziet es neaiziešu, nemaz neceriet!

	2008.12.22  22.40 reizēm ļoti pietrūkst Francijas. Reizēm iedomājos, ka esmu tur, iedomājos,ka vējš, kurš pārsijā matus ir vējš, kurš pārsijāja matus Francijā. Reizēm, kad rugos zvaigznēs,liekas, ka vēl aizvien esmu Francijā, kur bieži rudzījos zvaigznēs (katru vakaru un nakti) un atkal lūdzu tām kko, atkal runāju ar tām tā, it k tās mani uzklausītu. Un reizem, tajās retajās reizēs,kad baudu desperados MAS, jūtu Francijas garšu, jūtu atkal to sāļo smaržu gaisā un jūtu, ka esmu brīva, ka manī plūst trakums un vēlme pēc pasaules. man reizem tik ļoti pietrūkst tās sajūtas -esot prom. Tas miers un labsajūta, tā prom esmības bauda. bet tagad man ir kāds, ar kuru kopā gribēt būt prom. Gribētu, lai Ričards būtu bijis ar mni,lai būtu redzējis un piedzīvojis to, ko ikdienas piedzīvoju un redzeju Francijā, ko izjutu un velējos,ko sajutu un baudīju.. lai vinš saprstu. un es īsti tā līdz galamjau arī nesaprotu viņa promesamību Taizemē un Bali, taču tas ir normāli, jo neesmu vel tur bijusi. Bet vinš tā līdz galam arī nesaprot manu prom esamību Kanārijās un citur un otrādi par viņa piedzīvojumiem,kuros neesmu bijusi ar vinu. man reizem tik ļoti pietrūkst to ainavu, skatu, vietu, kuras ir tik skaistas, ka liek tā vnk relaksēties un baudīt.. man pietrūkst to sastapto cilvēku,kurus nemaz nepzīstu un nekad nesatikšu, bet mani pietrūkst, jo viņi bija tik pietiekami nepazīstami un pārpilni man apziņas, ka viņus nesatikšu vairs, ka radīja tādu brīvības sajūtu un nepiespiestības sajūtu, kādu mājās sajust nebūtu iespejams. es milu doties prom,lai arī uz cik ilgu laiku, lai arī uz kuru vietu pasaulē, jo tā es spēju just, cik laimīga esmu, cik daudz manī ir vietas vēl pasaules pārsteigumiem, miedzīvojumiem..piedāvajumiem apzināt to, cik laimīga esmu vai varu būt. un es gribu " iekarot pasauli" kopā ar Ričardu, lai justu un apzinātu, cik laimīgi mēs kopā esam, cik pildīti otra mēs esam. lai ko jūs man atņemtu, neatņemiet man manu brīvību un laimi līdz ar to! vēlmi kliegt aiz labsajūtas, laimes un baudas par skatāmo,piedzīvojamo un baudāmo! kad pārkārtoju istabu, atradu savas dienasgramatas, atbrīvojos gandrīz no visam savām dienasgramatam, izņemot- pirmajam2 (pasa pirmajā aprakstītas sajūtas,kad pārcēlāmies uz Rīgu: " Rīgā smird pēc netīram zeķēm" , man toreiz bija 7 gadi un ar to es izteicu to nepatiku pret lielpilsētas kņudoņu un vienaldzību, pelēkumu un aizņemtību) un pēdejām 2- 11.kl. dienasgrāmata un Francijas dienasgrāmata. Tik 2pusīgas sajūtas raisījās, lasot Francijas dienasgrāmatu,kuru, protams, visu nepārlasīju, tik pāris teikumu no dažādam dienasgramatas daļām. No vienas puses- ilgas un mazliet pat sāpīte par to,ka man tā visa vairs nav (nosaciti, jo man tas vienmēr būs, bet tikai tas, kas bijis- atmiņās tas man dzīvos līdzi visu atlikušomūžu), bet no otras puses ta pasakainā brīvības sajutas apziņa un baudas sajūta, visi tie skati un sajūtas,kuras atminā raisījās līz ar to visu.. tā it kā kādas filmas treilerītis pārskrietu skatienam, smiekli,smaidi, skati, aiznavas, cilveki, balsis, vārdi, piedzīvojumi, desperados MAS, royal menthol, top budget, casino, superU, Nica, Monco, Soulac sur Mer, Andora, Spānija, Vācija, Šveice, Itālija, pludmales, sērfotāji, glābšana pludmalē, dienas "mājās", mežacūkas, nobrauktais suns, autoavārija, telts, alus, vīni, sieri, bagetes, burkāni, gurķi, tomāti, plītiņa un maza panna, rīsi, lietus, karstums, utt. tik neskaitāmas lietas.. bet es priecājos, ka man tas viss ir bijis un ir, apzināt to ir fantastiska sajūta. uN laiks nestāv uz vietas, tas palīdzējis man kļūt par to,kas un kāda esmu tagad. Un es atgriezīšos Francijā reiz, es apsolu sev to. un vēlos paradīt kaut nedaudz Ričardam no tā, ko es redzeju, cerot,ka viņš spētu tonovērtēt gluži tapat kā novērteju to es. un vispār, esmīlu savu dzīvi,lai arī cik kakaina tā reizem varētu šķist. Man ir cilveks, kuru mīlu vairak par visu.. un man ir mans spēks,kurš palīdz doties tālāk,lai redzētu unpiedzivotu aizvien vairāk. man neko vairāk it kā nevajag. Pat ziemassvētkos neko man vairāk nevajadzetu kā apskāvienus un bučas,mīlestību un rūpes no mana mīļotākā cilvēka! /..un reizēm man tik loti aizvien pietrūkst tēta. bet tas tā pa kušššššo ;) /

	2008.12.18  10.43 viņš vnk lēnām salauž manu sirdi un mani. es zinu, ka man to vajadzēja apzināties jau agrak, taču.. es biju tik naiva un tomēr ticēju,ka vinš ir savādāks,laikam jau tomēr tāds pats kā viņi visi. žel,ka tā ir gadījies, ka esmu jaupamēginājusi pāris,lai saprastu, ka šobrīd ir vislabak. vinš to vēl nesaprot, jo nav mēģinājis nevienu citu. bet to citu mēģināsanu es neizturēšu, lai kā arī manam prātam liktos, isrds neizturēs. Bet interese ir spēcīgāka par pareizumu. es vnk gribētu tagad aizmigt un ilgi , ilgi vairs neatmosties, līdz šis jau būs aizmirsieslīdz nemaņai!

	2008.12.15  10.33 fjhxrftjxj man traki pietrūkst Ričarda. viņš jau it kā nav tālu- tikai skolā, bet es Pļavnieku mājās. Bet liekas, ka viņš ir trakoti tālu pro no manis. Pārbraukusi mājās, ielīdu gultā uz stundiņu, mazliet nosnausties. domas atradās vienīgi pie un ap viņu. Un domājot par viņu, es smaidu, smaidu tā kā sākumā, un smaidu tā kā visus šos ~ 8mēn un mazliet pirms tam. Viņš vnk dara mani traku un es nevaru bez viņa. Ko gan es darītu bez Ričarda?! Pat nevajag tādas domas domāt! šorīt jau 2. 0,5 kafija, bet tā kā nav foršāk tā nav. Ir doma Gatim uz dz.dienu uzdāvināt ielasmeitu. Tāpēc runāju ar Krievānu par to, kura varētu būt piemeŗotāka gan apkārtmēru ziņā, gan cenu ziņā. nevar tikt gudrs, kura varētu būt īstā!

	2008.12.12  13.08 mans mīļotais vīrietis sācis spēle't datorspēles. jauki, vai ne? pēdējās dienās ir parādījies kkāds stulbs strīdēšanās bumbs. mēs strīdamies par pilnīgiem sviestiem. parasti strīdameis par to, ka otrs it kā nemīlot. bet no rīta, kad pamostamies, tad viss atkal ir pašsaprotami! un vispār.. mēs esam sliktākie draugi un radinieki, jo devāmies uz Alfu māsai pirkt dz.dienas dāvanu, taču.. nopirkām SEV lampu, SEV milioniem sveču (visas forši smaržīgas), SEV fotorāmīšus (to esmu jau pastāstījusi 3 cilvēkiem, jo mani tas pārsteidz!!) šodien mana mamma lasa lekciju 12. klasei par seksu. kā Tev liekas, kurš mācas 12.kl.?? :D pēc loģikas un unoversitātes prasībām- man to vajadzētu izdarīt, bet.. es labāk atlikšu to uz pēdējo studiju gadu, kad man vairs pazīstamo nemācīsies nevienā 12.kl. -lai nav jāsarkst. un man ir kkas noticis, ka atļaujos skaļi aizrādīt cilvēkiem, kuri bremzē manu laiku. Mani izrāva no gultas, devos līdzi Ričardam un Kristapam uz centra mājām pēc formas, atpakaļceļā puiši savas izbadēšanās dēļ nolēma iegriezties arī maķītī, tā nu mēs devāmies turp un nolēmām nevis stāvēt rintā mc'drive, bet iet iekšā, jo tur rindu neboja. tā nu kāda jauka, jauna krievenīte nesaprata, ka cilvēki steidzas un vilka visu garumā, gaidot, kad otra tik pat jauka, jauna krievenīte pagatavos big'mc, nevis jau krāmēja pārējo maisiņā. Ričam atlika man tikai to pateikt un es jau aizrādīju paceltā balsī kādam citam kasierim par notiekošo. Viņš viņai aizrādīja un viņas seja izmainījās, viņa izskatījās diez gan "apkakājusies", bet puisis pats man pagatavoja manu saldējuma radziņu, kuru pasniedza, skatoties acīs un smaidot kā gulbītis. un man vajadzīga sanitārā grāmatiņa, kurā būs cietumnieka foto (tādi nu tie 4 foto ir, kuri ir izvietoti manā skolēnu apliecībā (esmu noziedznieks, jo braukāju ar skolenu kartiņu un mēnešbiļeti), studentu apliecībā man ir līdzīga rakstura foto, kā arī cietumnieka foto man ir arī medicīnas uzziņas kartītē- tā, kuru izsniedz šoferīšiem :D ), Ričards saka, ka tas jau nekas, jo neviens tā pat neredzot viņas. :D bet es taču redzu un man ir smieklīgi!! un Ričards 24 min brauc no skolas līdz maniem apartamentiem. (cik zinu, viņam beidzās 13.00, bet nu ir 13:24, bet viņš vēl nav pārradies!!)

	2008.12.04  11.55 kādu laiku maisās pa galvu kāpēc es vēl aizvien cenšos viņam ko pierādīt? kāpēc es vēl aizvien cenšos viņa dēļ? kāpēc es vēl aivien tik ļoti tiecos pēc tā, lai viņš ar mani lepotos? kāpēc es vēl aizvien to daru viņa dēļ, ja viņa nav līdzās, lai to redzētu un novērtētu? ............................... man reizēm tik ļoti viņa pietrūkst. tā apziņa, ka viņš fiziski nav miris, bet esmu tā it kā iedomājusies, ka ir, lai man būtu vieglāk bez viņa.. ikreiz, kad viņa stāsta par viņu, savij manā kaklā kamolu, jo es ilgojos, jo man pietrūkst tik ļoti, protams, neatzīti/nolusēti. Jau pats vārds "tētis" man liekas sāpīgs. visi šie gadi, kuru laikā man viņa nav bijis līdzās, visi smiekli, kurus viņš nav dzirdējis, visi brīži, kuros viņš nav bijis līdzās, viņš tā it kā tomēr ir bijis- jo viņš ir tik ļoti manā sirdī dzīvs, dziļš, tuvs un vienmēr līdzās, taču.. tajā pašā laikā vienmēr ir aplī šis brīvais krēsls, kurā neviens nesēž.. vienmēr rezervēts.. neviens nav atnācis.

	2008.12.01  16.46 darbs nodaļā nu ko.. šonakt es eju uz savu 1. maiņu! ja kādam parādās vajadzība ko nogriezt, izgriezt, tad ziniet- man nu būs sakari. Mood: stressssiņš Music: Phoenix- run run run

	2008.11.25  14.21 par spīti visam notiekošajam, esmu laimīga, goda vārds, esmu laimīga! tik ļoti mīlu Ričardu.. un vēl aizvien man sirds satrakojas, satiekot viņu, un vēl aizvien uztraucos pirms tikšanās ar viņu. tik labi kā tagad vēl nav bijis, bet būs aizvien labāk. .................................. esmu slimiņa, bet tā nav mana vaina! temperatūra lēkā kā negudra, tad aušā, tad trki lejā.. bet tas tā, galvenais, lai manas darbaspējas neizsīkst! :)

	2008.11.21  09.14 dimba nu vsjo.. es nevaru savu dzīvi vairs iedomāties bez Ričarda, un arī negribu!

	2008.11.21  08.33 Garlībs Merķelis un atkal kāt ir ziema, šorīt tas izklausās gluži vai tāpat kā ik 3.dienu izsacītais: "rit atkal ir 4.diena, Ričard!" un te nu rodas sajūta, ka nedēļa vairs nebeidzas ar 7.dienu un nesākas ar 1.dienu, nu tā beidzas ar 3.dienu un sākas ar 4.dienu! ziema, ziema, ziema, man pietrūka Tevis, ziema, to lielos sniegpārslu, kas krīt un mirklī izkūst man uz sejas, tā vēsuma, kas padara manus pirkstus nejūtīgus uz laiku un degunu + vaigus sārtus, es smaidu, jo man pietrūka Tevis tik ļoti, ziema! mēs spējam nodzīvot uz priekšu tāpēc, ka nemitīgi gaidām rītdienu, parītdienu, kādu noteiktu laiku un vietu, kuru sagaidīt, un kad sagaidām, momentā jau gaidām ko citu.. tā vienmēr, nebeidzami. Ta\s ir stimuls rītos sajust sirdspukstus un atkal gaidīt. gribētu apķert savās ķetnās ziemu un saspiest to, samīļot, kā man pietrūka tās. pāris filozofijas lekcijas pavadīju, raugoties ārā pa logu, gaidot sniegu, jo ziema jau bija atnākusi, tik sniegs aizkavējies.. kkas būtu jāmaina? nu nezinu gan, man tā negribas neko mainīt, tāds slinkums ko darīt. sākšu mācīties, mhm, tagad atsākšu mācīties, man līdz 1.dienai vēl tik daudz ir jāpaspēj, uhh! ieslēdzu mūziku, attiecīgo mūziku un gribas patrakot (ne jau tā, kā Tu to uzreiz iedomājies! :D ), sajutu brīvības sajūtu, tādu sajūtu kā agrāk.. to nenoteiktību un vieglprātību, forši uz mirkli apzināt, ka man tā vairs nav, bet varu pabaudīt to reizēm, līdz ar to sajust kontrastus stapr savām izmaiņām. un vēl aizvien es mīlu savu brīvību, kura man ir tik sasodīti svarīga un godā celta. Kādu vakaru, pīpējot cigarellu, pievēru acis un man pār lūpām pāris reizes pārbira vārds Francija.. un tā sajūta, tā fantastiskā sajūta. Esmu laimīga, tik ļoti laimīga! un šo laimi radu sev pati, liekot apzināties un saprast, neaizmirst un atcerēties, saglabāt un rūpēties.. man ir tik daudz.. tik daudz, ka reizēm tam visam manī nav vietas vairs! un tad izdodas satrakoties visdažādākajos veidos, reizēm tā, ka mazliet arī jāsakautrējas par to brīvības sajūtu, kura pārņēmusi darbošanās procesā, lai arī ko es darītu! manam tēti m šodien vārda diena.

	2008.11.18  15.22 viņš reizēm tiešām laikam ir tuk-tuk mājās, ar savu izvēli attiecīgajos brīžos apciemot savus draugus. nē, es nedusmojos, tiešām, tikai apbrīnoju viņa nekaunību. (protams, paldies par to, ka viņš devās pei Gata tās grāmatas dēļ, taču..) vnk ir cilvēki, kuri valsts svētkus svina un viņiem ir svarīgi pagatavot pusdienas (svētku) un visādus kārumus, apsēsties kopā pie galda un parunāt, utt. un ir stulbi, ka kāds tā arī nesaprot, ka tas ir svarīgi, lai kā arī varētu likties.. skumji.. un viņš kā parasti neo sliktu nav izdarījis, apciemodams savus draugus, brīnums, ak atkal netiek piebilsts- mēs taču sen neesam tikušies. Bet es tomēr vēl nedrīkstu spert kāju ārā no mājas. tas jau nekas, ka Kristapu neesmu satikusi veselu mūžibu, taču man ir aizliegts satikt viņu (kaut arī, iespējams, viņš bez manas atļaujas neatļautos man aizliegt skaļi iebilsot, taču tas ir skaidrs, ka aizliegts) un arī pārējie, kuri pieraduši pie manas mūžīgās brīvības ir gaužām neapmierināti ar to, ka mani tā jau reti satikuši tagad vispār vairs nesatiek. nē es nedusmojos, jo atšķirībā no viņa es tiešām saprotu, ka lai kļūtu par to, kas būsi ir jāatsakās no tā, kas biji. \ nē, nē, es tiešām nedusmojos. es vnk sāku nevarēt sagaidīt, kad viņš sapratīs un novērtēs, kad viņš sapratīs nevien savas vēlmes un vajadzības, bet arī manas vēlmes un vajadzības, un spēs tās respektēt un pieņemt. pagaidām viņš pieņem nejau manas vēlmes un vajadzības, viņš par tādām uzskata manus niķus, kuri radušies uz viņa izdarību pamata. un nē, es nespēju minēt neskaitāmus piemērus savas muļķīgās atmiņas dēļ, taču es spētu, ja mana atmiņa būtu kaut nedaudz labāka.. kaut gan.. iespējams, labāk atkal norīt nepatīkamo kamolu un noklusēt, jo tad sāktos kārtējais strīds, kurā tik un tā beigās sliktā būtu es, jo es nespēju pamatot savu bez faktu informācijas bārstīšanas dēļ. =>jāsāk lietot kkas atmiņas uzlabošanai. bet mīlēt es viņu mīlu, protams! :)

	2008.11.14  18.53 ir tik labi nejust to stresu, ka man būtu daudz jāmācās utt., šodien vēl atļaušos neko nedarīt, vnk tā brutāli NEKO nedarīt, taču rīt- nagi, un tad atgriežos savā realitātē! :) Mīlu viņu, to trako perdeli, kurš mani kaitina un tā visādi, jā! :p

	2008.11.10  00.05 tieši tā pie joda, es mīlu viņu un cauri! Tur vnk nav vairs, ko gari spriedelēt! :) viņš guļ man blakus un viņa maigās, jaukās lūpiņas ir ta it kā izvērstas uz priekšu, savu karsto, smago elpu viņš atsit izelpāpret manu plecu, viņš izskatās tik pārliecināts,mīļš un maigs, taču mazliet spēcīgi dusmīgs, tā teikt.. ļoti samiegojies. man pietrūkst viņa, man pietrūkstviņa jau tagad, iedomājoties, ka no rīta atkal nāksiesatvadīties un katramdoties uz savu skolu,katram doties savās ikdienas gaitās. vai viņs vispār pa dienu iedomājas par mani īsti? vaiviņš ilgojasun skumst pēc manis? tik ļoti vēlētos,lai viņš daudz domātu par mani, ilgotos un gribētu mani arī tad,kad neesam līdzās.. un tad,kadmēs satiekamies atkal pa dienu, vakarpusē, tad lai vienmēr traki, traki samīļo un sabučo,sakot,ka mīlmani un ilgojies pēc manis. tik tiesam mīlu viņu no visas savas sirsniņas! un tas ir tik forši, ka Tev ir pašam savs bebsītis, kurš arī Tevi mīl un nevar bez Tevis! :)