kādu laiku maisās pa galvu
kāpēc es vēl aizvien cenšos viņam ko pierādīt? kāpēc es vēl aizvien cenšos viņa dēļ?
kāpēc es vēl aivien tik ļoti tiecos pēc tā, lai viņš ar mani lepotos?
kāpēc es vēl aizvien to daru viņa dēļ, ja viņa nav līdzās, lai to redzētu un novērtētu?

...............................
man reizēm tik ļoti viņa pietrūkst.
tā apziņa, ka viņš fiziski nav miris, bet esmu tā it kā iedomājusies, ka ir, lai man būtu vieglāk bez viņa.. ikreiz, kad viņa stāsta par viņu, savij manā kaklā kamolu, jo es ilgojos, jo man pietrūkst tik ļoti, protams, neatzīti/nolusēti. Jau pats vārds "tētis" man liekas sāpīgs.
visi šie gadi, kuru laikā man viņa nav bijis līdzās, visi smiekli, kurus viņš nav dzirdējis, visi brīži, kuros viņš nav bijis līdzās, viņš tā it kā tomēr ir bijis- jo viņš ir tik ļoti manā sirdī dzīvs, dziļš, tuvs un vienmēr līdzās, taču.. tajā pašā laikā vienmēr ir aplī šis brīvais krēsls, kurā neviens nesēž.. vienmēr rezervēts.. neviens nav atnācis.