apzināti esmu izslēgusi no savas apziņas neskaitāmus savus piedzīvojumus, pieredzi. Tā ir man noderējusi, protams, taču reizēm tomēr to nav patīkami atcerēties.

Varbūt mani soda par maniem pāri darījumiem ar manis mocīšanu tagad? iespējams. Bet es tik un tā turēšos, cik man būs spēka. Es mācos no savām kļūdām. Varbūt par vēlu, bet mācos un neklūpu uz viena un tā paša akmens 2. reiz- kaut vai sava lepnuma dēļ.

Tā kā man līdz ar jauno nr. ir pazudis Uģa nr., nevarēju apsveikt svētkos un nācās nepieklājīgi sveicināt draugiem.lv, pie P.S. minot savu jauno nr. tādiem nolūkiem kā "ja viņam kādreiz manis pietrūkstot, tad lai dod ziņu" un viņš man atbildēja vnk un eleganti: " man reizēm tiešām pietrūkst Tevis.."
laikam jau par spīti mūsu nesaskaņām un naidam, nepatikai un kašķiem , mums tomēr bija pārāk labi kopā tur . .tomēr labāk nekā šajā kakainajā laikā, kad visi ir bēdīgi, noraizējušies un nelaimīgi. Mums tomēr piederēja brīvība un atpūta no visa un visiem. Zini, es Uģi neesmu satikusi ~ gadu, man šķiet, laikam jau arī mazliet vairāk.Un par spīti tai nepatikai utt., viņš ir īpašs man, jā, protams, jo viņš ir daļa manas dzīves lielā piedzīvojuma un laimītes. Bet tā taču ir! Viņa bildētās bildes vēl aizvien neesmu saņēmusi, bet patiesi vēlētos.

Ričards ir laukos, un kā man gribētos būt tur, jo man tiešām patīk būt kopā ar viņiem, just, cik ļoti un patiesi, atklāti viņi mīl viens otru un nežēlo savas sirds siltumu nedz vecākam, nedz jaunākam. tā siltuma, kura man tik ļoti pietrūcis visus šos gadus..

zinu, ka 8 mēneši nav daudz, lai cilvēks spētu pilnībā apzināties un mainīties- nejūtoties, neuzvedoties utt. tā, it kā viņš vēl aizvien būtu viens. Taču tas ir sāpīgi. Un reiz\em tiešām liekas, ka viņam labāk būtu bez manis, ka viņam labāk patīk būt vienam, ka viņš jūtas labāk viens pats, ierāvies sevī, pats noslaucījis savu netīro zodu, pats vientulībā nakts tumšumā izraudot savu sastāvējušos sāpi, nevienam neredzot,............un par spīti visam es vienmēr viņam būšu da jebkurā vietā, tikai ne 1. vietā. un jo vairāk laiks iet, jo mazāk uzmanības viņš velta man, jo mazāk viņš interesējas par mani, jo mazāk viņš skatās uz mani, jo vairāk viņš pārmet man, jo vairāk viņš saka, ka esmu neapmierināta un nelaimīga, kaut gan tāda nemaz neesmu, ja neskaita to, ka esmu neapmierināta ar viņa nemitīgo atkārtošanu par to, ka tāda esmu. Un pēdējā laikā pamanu arī egoistiskas iezīmes spēcīgākas. es jau neko nesaku un sadzīvoju, bet vnk .. MAN ir grūti nepārtraukti piekāpties, piekāpties, noklusēt, noklusēt, piekāpties, bet, kad tiek kaut ieminēts kkas par kko, ko viņam it kā tik ļoti gribas (lai es saku), tad viņš kļūst agresīvs un dusmojas, nosoda mani un sāk bubināt.

bet es nespēju bez viņa, lai arī ko vēlētos iesākt. Un ilgi dusmoties uz viņu nespēju, lai cik nesalaužama būtu mana nostāja. Un aiziet es neaiziešu, nemaz neceriet!