smieklīgi viņi un paredzami
dzīvojot šajā te ju vai celibātā, esmu pamanījusies iepraktizēties (beidzot) sevis savaldīšanā attiecībā pret dusmu lēkmēm (saistībā ar to Lindu, es domāju). pāris reizes vien jāatkārto "miers"/ "tā nav Tava problēma, Marij"/ "Tas nav Tavās interesēs" utt., un tad iestājās mieriņš.
bet es neko nevaru solīt par mirkļiem, kad viņu sadzirdēšu, sajutīšu vai saredzēšu savā tuvumā.. neskatoties uz to, ka esmu viņu jau brīdinājusi, viņa uzskata, ka es nevis baidoties no tā, ka iesitīšu viņai pa seju beidzot, bet gan no kaut kā cita (goda vārds, nav ne jausmas, no kā cita es varētu baidīties saistībā ar viņu- laikam viņa domā, ka arī manās acīs viņa ir ideāla, ka man no viņas "spēcīgajiem, neapgāžamajiem" vārdiem, uzskatiem utt. ir anormālas bailes, jo to taču izsaka visvarenā Linda (da ne sūda no tā visa nav- tukša melšana no dzīves neko neredzējušas švilpastes izpildījumā, kura iedomājusies, ka visa pasaule tai pie kājām!)
labi, es nu dodos lasīt tālāk savu biologiju.