es esmu brīva, gandrīz tik brīva kā Francijā
jūtos tik labi, tik nepiespiesti un brīvi.
brīžiem šķiet, ka spētu pacelties spārnos un harmoniskā valsī, lēni slīdot pār maigajiem mākoņu spilveniem, baudīt šo brīvības sajūtu.
tāda sajūta, it kā būtu atpestīta no važam, kas mani sējušas vai veselu mūžību.

un tā es nolēmu- dzīvot vienīgi sev. Nepatīkamā vai neapmierinātā brīdī pie sevis atkārtojot, brīžiem klusi čukstot: " Dzīvo vienīgi sev.." un tad kļūst atkal viegli un labi..

pamazām es atkal dodos pretī savai laimei.
man bija pietrūkušas rūpes pašai par sevi, biju nolaidusi sevi līdz nepatīkamam līmenim- vienīgi tāpēc, ka mani ierobežoja, nospieda manu patieso ES, utt. un nu, mokot savu ādu, nonācu tādā kā transā, nespēdama sevi apturēt, līdz brīdim, kad iesaucos: "beidz izkropļot sevi vienreiz! dzīvo vienīgi sev.. dzīvot sev.. sev.." un es pārstāju.

gatavojos beidzot izmēgināt šokolādes masāžu. :)