par to, ka viss nokārtojas
es jūtos tik labi, tā it kā akmens būtu novēlies no sirds, pārtraucot šo savienību. jūtos brīva un beidzot varu būt es pati.
es lepojos ar to, ka beidzot man pietika dūšas.
un man nepietrūkst un es neilgojos, es biju pieradusi, taču.. Francijā atradu, tad nespēju pierast atpakaļ, jo viss bija mainījies. es vnk kārtējo reizi attīstījos tālāk, nākamajā lauciņā. un tad tās pārējās lietas, kas norisinājušās.. un beigu beigās Kanārijas, kas pielika punktu Francijas iesāktajam darbiņam- es pārvērtos, radikāli pārvērtos. un es vairs nespēju kontaktēties ar šo lupatu. man nav interesanti ar viņu, jo nezina. es nesaprotu vairs tos mūžam vienus un tos pašus trulos jokus. un es nespēju vairs būt tik bezatbildīga un ar tādu aizrautību klausīties tajās klačās- mani tiešām tas neinteresē, lai arī cik grūti būtu noticēt. un es neticu tiem sapņiem, par kuriem sapņo viņa- viņa nezina. viņa ir kļuvusi pārāk tukša man, lai arī kā tas izklausītos.
un tā nu es pieliku punktu, kad uzzināju par nodevību- ne vien no viņas puses, bet arī no Reiņa. man viņus ir žēl. un es ceru, ka viņi paspēs pieaugt, jo jo ilgāk viņi dzīvos tajā "krāsu un laku rūpnīcā", pieprasot vecākiem naudu kārtējām biksēm, maiciņām vai kosmetaloga apmeklējumam, piesitot kāju pie zemes, viņi tiks sāpināti vēl pamatīgāk, kad reiz šis burbulis plīsīs.
un tā nu.. es uzsāku savu ceļu iet. beidzot bez lupatām, kas apķērušās ap manu kāju, kuras reizēm nosauc mani par māti utt., kuras mani smacējušas, ierobežojušas un nonievājušas, neļaujot man būt pašai, tādai kāda es esmu, būt man! gluži kā pēc neskaitāmu gadu laulības kopdzīves šķiršanas, kad bērni izauguši un aizgājuši katrs uz savu pusi, vecāki atkal ir jauni, viņi atdzimst.. es jūtos tieši tā, kā pilna iespēju, iedvesmas un apņēmības, tā it kā būtu sācis augt jauns,zaļš, daudzsološs zars no mana vecā, nokaltušā, aizmirstā stumbra.
(Lasīt komentārus)
Nopūsties: