par to, ka tas nekad nebeigsies..
strīds.kārtējais.
tik ilgi viņai neizdevās mani novest līz šim līmenim.
te pēkšņi klusums. un viņa saka: " Tu esi tik ciniska. Tu esi tik ļauna. jā, Marija, Tu esi ļoti ļauna. Un es nezinu kāpēc." klusums "nē, Tu esi sava tēva kopija. viņa dz.dienā es aizsūtīšu viņam apsveikumu, ka viņš var lepoties ar savu kopiju."

un pēc šī teikuma manās acīs sariesās asaras. es centos turēties un izlikties, ka man tas neko nenozīmē. tad ietrīcējās balss.. viņa ir sapratusi, ka vienīgais, kas mani vēl spēj novest līz šim līmenim ir tēvs. un pār maniem vaigiem pārskrēja pāris karstas asaras. "ko Tu gribi no manis?! es Tevi nežēlošu! Beidz žēloties un pārspīlēt!" es viņai saucu, izmisusi un, it kā laimīga, ka arī nekontaktējoties ar tēvu, man ir kaut kas no viņa, taču no otras puses, viņa bija manas sirds stīgas tā it kā aizskārusi. Tik dziļi viņa bija ierakusi savu nāves cilpu. "piedod, ka es Tev piedzimu! tiešām ļoti atvainojos!"

viņa saskata manī, manās runās vien negatīvo, bet tā taču nav. viņa apgalvo, ka es nemaz nesmaidot un esot tik ļauna, ciniska, egoistiska utt., bet kāpēc ikviens, kuru es pazīstu apgalvo pavisam pretējo par mani? un tad viņa saka, ka man ir 2 dzīves, viena mājās, otra ārpus tās.

un jo vairāk viņa žēlojas un pārspīlē, jo vairāk es apsveru domu aizbraukt.
un viņa pati rada manī vienaldzību pret sevi, māsu un pārējiem. jo vairāk viņa žēlojas un skandina tajā noteiktajā tonī tās muļķības, jo tālāk es no viņas eju. un, jā, es tiešam nesaprotu, ko viņa no manis grib. un zini, mani tas pat vairs neinteresē.

jā, es esmu ļauna un es ar to lepojos.