citāti no pagātnes ēnas:
29.09.2006.
"..Vade beidzot deva par sevi ziņu.. kādu labu laiku bija pazudis (apmēram 3 nedēļas)!!! Par Ģirtu domas ir izkliedētas (laikam tāpēc, ka neesmu viņu kādu labu laiku satikusi)! Vakar un šodien domas kavējās vienīgi pie Kirilla.. nespēju izprast šīs mūsu četrotnes attiecības, tās mums ir tik sasodīti svarīgas, tik sasodīti īpašas, bet tajā pašā laikā mēs nebijām tikušies 2 gadus, mēs praktiski nepazīstam viens otru, bēēēt!! tās ir tik ļoti svarīgas, neaizmirstamas..
  Iespējams, Kirills man tomēr nozīmē kaut ko vairāk.. it īpaši pēdējās kopā pavadītās nakts dēļ... viņš ir egoists un kas tik vēl ne, taču.. Tu zini, ka mana zemapziņa uzlūko vienīgi šādus..
   nezinu, ko iesākt uz sevi... nezinu.. tiešām nezinu..

Vēlāk

atkal sēdēju uz balkona.. kad uzgāju uz tā- viņš pabrauca gar maniem apartamentiem! Noraudzījos kā viņš aizbrauc uz mājām.. atkal noraudzījos viņa mugurā.. apsēdos uz tā krēsla, kuru pirms pāris gadiem apgleznoju/ apzīmēju/ apķēpāju. apsēdos. nejutu iti neko, taču vēlējos raudāt. sāku raudāt, es raudāju, bet neizlēju ne asaru.. man tik ļoti lielā dzīlē tik ļoti sāpēja- aiz tās vienaldzības, aiz nejūtības.. es sajutu šo sāpi, kuru vairs kuru vairs neizjūtu, iespējams, vairs arī neizjutīšu, bet es neizjutu to ar jūtām, ar sirdi, bet ar atmiņām.. prātu.. apziņu. Zināju, ka man jābūt pateicīgai par šo fantastisko dabas parādību, par to, ka nejūtu vairs nedz viņa smaržu, ne vārdu "mīlu" uz savas vēsi karstās ādas.. bet vai es tāda biju?! Tukšums, kas izvērtās vientuļā tuksnesī. Nu man jātiek pašai ar sevi galām.
Vairs nevēlos iemīlēties!
Marija "

10.10.2006.
"ik reizi, kad izeju pa šī dzīvokļa durvīm.. nonāku citā pasaulē- es dzīvoju 2 dzīves!

Vēlāk

māte zvanīja un piedāvāja pēc pusotra gada doties uz Fraiburgu dzīvot, studēt.. viņai tur ļoti patīkot un viņa vēlas pārcelties uz turieni kopā ar mani! Ja jau viņai patīk- arī man noteikti patiks. Tu jau nojaut, kāda bijusi mana atbilde, vai ne? :) jā, es piekritu.. vēlos pārvākties un sākt jaunu dzīvi.. tik prom no šīm sasodītajām acīm, kas moka mani.. tikt prom no tā, kas mani aizvainojis, sāpinājis.. tā, kas mani padara vāju un nožēlojamu.. es vnk vēlos tik pēc iespējas ātrāk no šejienes prom, lai spētu elpot pilnām plaušām..
nevaru sagaidīt vasaru.. iespējams, es+Dace+ Vadja dosimies pie Kirilla uz Maskavu.. tas būs piedzīvojums, kurš man nozīmēs vairāk par visu.. pēc tam četratā dosimies uz LV..
   Uz balkona --> 2 tomātiņi! :)
***..."

5.09.2006.
" Tik sasodīti ātri.. tas ir grūti, vai zini, sasodīti grūti.
  man grie;zas galva, metas nelabi, sasodītas galvas sāpes.. vislabāk būtu gulēt mājās.. savā gultā, vienai pašai mājās.. vienai, nevienam nevajadzīgai un tukšai.. tukša.. dziļa tukšuma un vēsuma.. tik auksta kā vientuļā ziemas nakts pirms gada.. kad sēdēju pie Latvijas Radio ēkas un gaidīju..
  tik pat tukša un vēsa.. auksta, stindzinoši auksta.. bez viņa, viņa un viņa, pat bez domām par tiem, par jums, par jebko.. bez jebkuras domas.. būt patiesi, tumši un neaizskarami tukša.. tik ļoti vēlos atbrīvoties no tās pretīguma sajūtas.. tā nav sirdsapziņa.. tā ir mana mīlestība, kas darījusi mani slimu, vāju, kroplu.. vēlos to nonāvēt un vairs nekad nesajust. Nedz pieskārienu tās, nedz skatienu, kas liktu man sastingt, ļaujot šai sērgai iekļūt manī.. just kā tā pārklāj manu ķermeni no iekšpuses.. kā katra mana šūna un gaiss, ūdens, kas starp tām.. kā tas viss tiek pildīts šīs mīlestības. es vairs nespēju. nekad vairs nevēlos spēt. es nonāvēju to un ļauju, PAVĒLU tai triekties prom.
Es apskrienu apkārt zemeslodei, savu sirdi apstājot sev. Rakstu šos vārdus un izgriežu savu jūtu dziedzeri. Man ir pārāk daudz spēka, lai pietiktu šai mīlestībai. Tā ir pati smagākā un postošākā slimība, kāda man jebkad spētu būt. Viņš aplipināja mani ar to.
  Nespēju atzīt, ka jel kad esmu patiesi mīlējusi..

Marija

***..."