pirms( nu jau 5 mēnešiem) un pēc
ar šo piedzīvojumu sākās mana vasara..vasara, kuru nekad vairs nespēšu izdzēst no sava prāta, sirds un atmiņām..
  "rīt dodos uz Tallinu satikties ar vīrieti, kurš ir mans irdeāls (viņš, protams, nav informēts par to, ka ir mans ideāls). Kā mēs iepazināmies?! Ne jau mēs iepazināmies.. bet mūsu acis.. tad sirdis.. vēlāk arī mēs paši.. vīrietis ar skaistajām acīm- kā reiz dēvēju viņu- gaidīs mani 15.30 Tallinas autoostā.. pārsēdīsimies citā autobusā un dosimies uz Tartu.. tās būs manas lieliskākās brīvdienas! Esmu tik laimīga.. beidzot arī man ir atvēlēta iespēja būt mīlētai!"
..

"..nekad nebiju domājusi , ka kaut kas tāds vispār ir iespējams.. atkal un atkal šaustu sevi par izdarīto.. vienmēr mani atkal un atkal spēs nomocīt apziņa, ka esmu viņam to nodarījusi.. ar sāpošu sirdi un mīlestību uz lūpām.. nācās teikt, ka nejūtu neko, nācās teikt, ka man ir vienalga..ka man tas neko nenozīmē.. un vēl tik daudz ko, kas vienkārši un nežēlīgi patiesībā mani galēja..un viņš to pat nenojauta. Es zināju, ka tam ir jābeidzas tur, tad.. tā.. iespējams, viņš nekad neko tādu vairs neatkārtos. Bet es nespēju pamest visu un būt ar viņu.. būt viņam.. man no viņa neko nevajadzēja, nevajag un arī nevajadzēs.. un viņam no manis tāpat.. viņš vēlējās tikai mīlestību, kuras viņam tik ļoti ir trūcis.. viņš vēlējās, lai dodos viņam līdzi uz mājām.. lai viņa mājas.. lai mana smarža no viņa gultas..ādas.. lai tā vairs nekad neizgarotu.. viņš vēlējās.. gluži tāpat kā es.. atkal un atkal,  no rīta pamostoties, blakus ieraudzīt otru.. sajust to.. bet es nedrīkstēju.. nedrīkstēju tam ļaut notikt.. viņš nezina patiesību un nedrīkst to zināt.. es noskūpstīju viņu un devos prom.. pat neatskatījos. Mans skatiens bija stingrs un noteikts, vērts uz priekšu. Vienīgi mājupceļā es izplūdu.. manas asaras bija lietus lāses, kas pārslīdēja manu loga pusi.. tās sadalījās divās un atviegloja manu nastu.. tik grūti bija atteikties no tā, ko visvairāk vēlies.. no tā, kurš visvairāk vajadzīgs.. bet es zināju, ka tas nedrīkst notikt.."
..

"vakar devos pretī mātei un.. es satiku viņu.. nē, es nesatiku viņu.. es redzēju viņu.. tajā brīdī manu sirdi pārņēma vētra! Viņš mani nepamanīja.. viņš bija ielas pretējā pusē.. kā daudzie smilšu graudiņi jūrmalā.. viņš izslīdēja no manām rokām.. manā skatienā.. viņš vēl aizvien bija viens.. gluži tāpat kā es.."

vienīgais, kas saglabājas pēc mīlestības- tā ir kaisle, man šķiet! kaisle, kaisle, kaisle.. ko gan es darītu bez kaisles..

mūsu mīlestības pilsēta Tartu.. savādi.. kopš redzēju viņu.. domas vienīgi pie un ap viņu tinas.. kaut viss būtu pavisam savādāk.. kaut es būtu vecāka.. stūrgalvīgāka un nesaprātīgāka.. kaut es vēl kādreiz spētu satikt kaut uz pusi tik lielisku un īpašu cilvēku kā viņš.. viņš runāja ar manu sirdi 3 valodās.. viņš parādīja to, ko līdz šim man vēl neviens nebija uzdrošinājies.. viņš pierādīja.. viņš piedāvāja un dāvāja man visu.. bet es ateicos.. ateicos no pilnīgi visa.. man no palikušas ir tikai atmiņas.. vienas no skaistākajām un vērtīgākajām atmiņām, kādas man ir..
pie viņa ir atmiņas.. fotogrāfijas.. gredzens, kuru tas reiz dāvāja man.. mana vēstule (ar roku rakstītā).. pāris manu drēbju.. mana cieņa, uzticība un mīlestība.. kuru tā arī nedrīkstējām attīstīt.. ir dienas, kad man tik ļoti pietrūkst viņa smarža.. āda.. smaida.. acu skatiena..balss.. ir dienas, kad man tik sasodīti pietrūkst viņa.. taču- arī tas ar laiku pāriet..