6.dien es sajutu , ka esam piedevuši.
pēc tam apziņa par to, ka man viņa ir trūcis visu šo laiku (kā draugs, ne puisis) mani tiešām samulsinājusi.
nē, man jau neko nevajag, nē, es jau neko negribu. nē, tas neko nemaina.

šodien nebiju kursos. satikos ar Reini, aizgājām uz skyline. izstāstiju, ka jūtos pazudusi, ka tukšums man liek pamazāk jukt prātā. viņš mazliet palīdzēja. kāpēc tikai mazliet? tāpēc, ka problēma jau ir manī un man pašai ar to jātiek galā. Tikai nesaki Reinim, ka viņš ir laimīgs! Tu taču pats to saprastu, ja redzētu un dzirdētu tās sarunas. viņa vientulība man liek celt galvu gaisā un nepadoties, bet Reinim savukārt pašam ir jāatzīstas sev..ar Reini- kā Hitlers un Ļeņins!

nu es spēlēju abās frontēs, bet kura būs tā fronte, kuras pusē beigās nostāšos- man nav ne jausmas. es gribu izstāties no Reiņa un Lauriņas spēles. Un viņš atsakās atzīt, ka Lauriņa viņam ko nozīmē, bet Lauriņas acis nespēj melot, kad runa ir par Reini..