pārkārtoju plauktus, istabu utt. atradu to albumu, kurā apvienotas tas vecās tīņu trakuma fotogrāfijas.. sapratu, ka vēl aiziven neesmu sev piedevusi.

Un diez vai kādreiz maz spēšu piedot, jo izredzes to visu labot nu jau līdzinās 0%!
un tas man kremt tik ļoti, ka es spētu no iekšpuses sakalt, liekot savilkties manam ķermenim peles lielumā, nokrītot kādā stūrī, laikam pārvēršot mani vien putekļu čupiņā..

šķiet.. es tikai turpinu un turpinu bojāt savu dzīvi. Es vnk vairs neticu saviem spēkiem. Esmu pazaudējusi to visu, vēl aizvien klusumā izkliedzot sava zaudējuma sausumu..