mirklis, kad tā visa ir par daudz
iznākusi no Azur.. tā visa vnk palika par daudz un tik ilgi neizjustais..ko laikam cilvēks sauc par sāpēm, tās uzradās līdz ar mātes izrunāto :" Tavs tēvs.." mani pārņēma tāda kā tuksneša sausuma tukšuma sajūta. Māte teica, lai pieņemu to, ka mans tēvs ir miris, ka man jātiek tam pāri, ka mans tēvs ir atteicies no manis un man jāpieņem tas, neturot uz viņu ļaunu prātu, necenšoties aizbēgt pāragri.. man jātur mans solījums, noruna.. vēl tikai 4 gadi, vēl tikai 4 mokpilni gadi..

" Tu taču zini, kāda ir tā sajūta, esot prom, māmmu! Tu zini, cik laba ir ta sajūta!"
viņa nodūra skatienu un negribīgi atzina, pamājot ar galvu un ieslīgstot atmiņās.
" Bet tas jau tikai pierada to, ka nevis Tev ir vienalga, ka Tevi tas neinteresē, bet tieši otrādi.. tas pierada to, ka Tev sirds dziļumos tas vēl aizvien sāp un tur Tu neko nevari padarīt. Esot prom, Tu vnk šīs sajūtas samazini līdz nullei. Tātad.. Tevī tomēr vēl ir kkādas jūtas. Tu tiksi tam pāri!.. Tu vienmēr nevari būt akmens un Tu nemaz neesi tik ļauna kā centies pasaulei sevi rādīt. Es taču esmu Tava māte un atceros, cik mīļa meitiņa Tu reiz biji. Tu nevarēji nodarī pāri iti nevienam.. līdz tēvs sāpināja Tevi tik ļoti.."

"es gribu beidzot būt brīva no viņa, saproti?! Es gribu vairs nejusties tik niecīga, tik nožēlojama un bezvērtīga, izdzirdot viņa vārdu vien! es gribu beidzot būt brīva no tām sajūtām, kuras viņs manī raisa ar savu eksistenci! Viņs man ir radījis psiholoģiskas traumas un problēmas, zemapziņa mani mocīs vel ilgi! Viņs vel aizvien ir viena no tam retajām lietam, kas mani biedē tik ļoti! .."

" bet es panākšu šo brīvību, šo vienaldzību pret viņu! Mammu, ļauj man kļūt ļaunai! Ļauj man izjust to atriebības garšu un nemēģini mani apturēt! Neskaties manās asarās, kas mani nu mulsina, neklausies manā trīcošajā balsī, kas liek Tev mani redzēt vāju.. Tu jau redzi, cik ļoti es esmu mainījusies un kādu dienu es beidzot būšu tāda, kāda es velos būt!"