...
viena no tām lietām, kuras man noteikti Francijā pietrūks, būs Grēviņa saulrieta dziesmas.

nākam 3.dien jau čau bambino.
soma mani ne īpaši apmierina, taču milzīgo, sarkano neņemšu. vēl jāsapērk visas tās parpalas utt.

Karlai īpaši nav veicies eksāmenos, cik noprotu.
Jānis atklāja, ka neesot pārliecināts, ka vēlētos dzīvot kopā ar Karlu (viņa to vēl nezina), taču visnejaukākais tajā visā ir tas neviltotais prieks, ko man šis fakts sagādā. Un pēc šodienas telefonsarunas es kaut kā atkal sajutu Jāni mazliet tuvāk nekā līdz šim bijām aizklīduši + starpeksāmenu karstumā spēju viņu sasmīdināt un mazliet aizmirst par to visu. Un nu ir pavisam feina sajūta.
Viņš ir uzvarējis kkāda konkursā ar to savu firmu un jādodas būšot uz Berlīni uz pasaules mēroga konkursa nākamo kārtu. Un, protams, es ļoti lepojo ar viņu. Šķiet, ka viņš ir staigājoša veiksme un viss, ko viņš dara noeikti izdodas. Kaut tas nebeigtos.
pirmais cilvēks, kuru vēlētos satikt pēc pārrašanās no Francijas, iespējams, būs tieši Jānis.

tas ir ļauni, taču tik un tā uzjautrinoši- Mārcis tagad esot zemnieks!

labi, es nu došos uz dušu un, starodama kā maija saulīte, cilpošu pasaulē.
bāc.. nu tas Jānis manu omu tiešām feini uzlabojis. :)