la la laa!
Telefonsaruna ar Rihardu tomēr notika. Pēc pāris stundām, taču notika. Norunājām feinu laiciņu un diez gan patīkami, atklāti sakot! Sirds, protams, trīcēja kā traka, ~ta pat kā balss.. taču viņš nebija labāks šajā ziņā! :P

viņs uzaicināja uz savu dz.dienu, dz.diena ir 7.05., taču svinēšana 11.05. un tad nu sākas iekšējā hihi-māja! Varu jau iedomāties, kāds ļembasts norisināsies šajā 11.05., taču visvairāk mani priecē apziņa, ka satikšu Maiju un Plāti, Zeltiņu gan jau, ka arī.. Imantu, protams, un arī Putāni.. ui.. Stirnu utt. visus vecos labos tā teikt.. :D ha!- atceros, kā abas ar Maiju apmētajām Stirnu ar cīsiņiem, jo domajām, ka viņs aizdambēja podu, bet izrādījās, ka viņs nemaz nebija vainīgs.. aij.. tie tik bija laiki! Trakās karaokes un lidošana baseinā, nīkšana pirtī un triko vilkšana- skriešana pa sētu.. Lulu kaitināšana, sētas vagoniņā izpīpētās cigaretes, kamēr Rihis neredz, nedzird un nejūt.. iešana uz " Lapu" pēc alko, kur pārdod pat zīdaiņiem, kas mēs toreiz arī bijām! :D omītes Bitītes izteiktie vārdi saistība ar manu apetīti (Maija toreiz vispār praktiski neēda, badojās utt.. ) ha! Bet to kā ar Plāti saplēsām to bumbiņu krēslu un izmētājam visas bumbiņas pa 2.stāva koridori.. uh! to es nespēju aizmirst! Novusa, biljarda un pin-ponga spēles arī nevar aizmirst! Mūžīgā pica un pārējie kulinārijas brīnumi, mana " ķīniešu" ola! :D Un arī Plātes apartamentos pavadītais laiks nav zemē metams.. vienīgi solījumi, kurus devām pēdējā reizē, ir kkur izgaisuši.. un tas gruzd ikviena sirsniņa, kas tovakar solījās.. šķiet pēc ta vakara Plāti vispār neesmu satikusi, Maiju un Zeltiņu satiku 2006.g. jūnijā vai maijā, īsti neatceros un tad viss bija pavisam savādāk, Maija izaugusi, garaka par mani. Zeltiņa kļuvusi traki seksīga (nē nu ok, viņa jau tad bija mana erotiskā zaķene, bet tomēr.. ). bāc.. vēl tik daudz trako lietu, ko atcerēties un grūti šeit uzrakstīt. visas tās grūtības ,kuras kopā pārdzīvotas.. visādas tīņu problēmas.. nekad neaizmirsīšu Maijas asaras, kad atklājās tie sviesti par manām veselības problēmam.. sēdējām uz pagalma vagoniņa jumta un runājām par to kā būs, kad būs.. un te pēkšņi, viņa sāka raudāt, stāstīt, cik daudz es viņai nozīmēju.. taču viņai pat nav ne mazākās nojausmas par to, cik daudz viņa, Plāte un Rihards man nozīmē. Ir dienas, kad mirstu vai nost no trūkuma mokām.. ir naktis, kad es aizvien vēl mocos un histēriski raudu spilvenā, gribot kliegt un pie sevis atkārtojot, ka tas ir tikai ļauns murgs un es drīz vien pamodīšos no tā, bet tas tā arī nekad nenotiek.. un jo laiks ātrāk iet, jo vairak atņem man pat atmiņas un jaušami dzīvās sajūtas par to visu.
Un jūtos kā pēdējais mēsls Maijas priekša, kad runāju pa telefonu ar Rihi, bet Maija ir turpat blakus un .. njaa.. zinu taču, ka nekad vairs nevarēs būt ta kā toreiz utt. un jābeidz ik pēc laika atcerēties un grimt tajās dienās, piedzīvojumos utt., taču.. Tu jau zini, ka vienīgi tad es biju patiesi laimīga un man bija viss, ko vien es varēju vēlēties.. kaut gan tagad es arī esmu laimīga, taču tas ir pavisam savādāk! Un nu pat vienīgi atcerēšanās par viņiem visiem man liek sajust to mazumiņu laimes, ko toreiz jutu.. un iestajas tāda kā eiforija.

miljoniem reižu domāju un fantazēju par to, kā būtu, ja viss būtu noticis pavisam savādāk! kā būtu, ja es aizvien vēl ik dienu būtu kopā ar viņiem, noteikti būtu pavisam savādāka, gudrāka, skaistāka, interesantaka.. un man būtu patiesi draugi, kas vienmēr gatavi man palīdzēt, kas vienmēr būtu man blakus.. njaa.. bet man jau viņi ir- atminās viņi man ir. :)

vai, vai, vai.. cik traki es viņus mīlu un laiks šo mīlestību vien darījis stiprāku un stipraku. Šķiet viņi jo dienas jo vairāk mani piemirst. Nav nedz telefonzvanu, nedz sms, nav neka vairs. uhh! ka agrāk runājām stundām ilgi pa telefonu.. ķiķinājām utt.

nez vai es maz kādreiz uzzinātu, kas ir patiesa laime, ja nebūtu piedzīvojusi šos laikus kopa ar viņiem?! :) jā.. traki mēs bijām!