marija_jekabs (marija_jekabs) rakstīja, @ 2006-10-24 02:14:00 |
|
|||
Garastāvoklis: | empty |
Mūzika: | my darling you- please don’t talk to me I fall in love so ea |
ar piemo elpas vilcienu..
mans pirmais elpas vilciens šeit! šiet kā jaunam cilvēkam.. jaunā dienasgrāmatā.. ar jaunu stāstu, domām, emocijām.. ar jaunu dzīves pavērsienu..
tad nu tā..pēc 2 nedēļām pārradīsies mana māte.. šodien jutu, ka mūsu ķildas atkal, šķiet, atgriezīsies, ka pat viņas prombūtne neļauj izvairīties no tām..
man sāp galva.. cik pretīgi- es sāku jaunu dienasgrāmatu, taču man nav tajā ko rakstīt, iespējams, tāpēc, ka visu izteicu jau iepriekšējā (vēl pastāvošajā) dienasgrāmatā, kura arī atrodas šajā saitā.. tāds neviltots tukšums.. gluži kā tīra lapa, sākot no pašas nulles, ar tīru sirdi un tās apziņu.
Tavai zināšanai:
1.-pazaudēju to, kuru mīlēju.. iespējams, neviens viņu nekadnav mīlējis tik stipri, cik es viņu mīlēju..
2.-sajutu tukšumu..
3.-sajutu vienaldzību..
4.- mana sirds izkalta..
5.- nejūtu vairs ar sirdi, man nav jūtu..
6.-jūtu ar prātu un domām..
7.-atsakos iemīlēties..
8.-vissvarīgākais ir mērķis.. mans augstais mērķis!
kā tīra, balta lapa.. es lūdzu Tev pacelt šo akmeni,kuru Tu pret mani svied, kurā mīt sasaluši salauztie ziedi.. bet gan jau pienāks diena, kad Tu sapratīsi, kad Tu spēsi piedot, kad arī Tu spēsi piedot un saprast, novērtēt un uzsmaidīt..
gluži kā pēdējiem elpas vilcieniem šo jūtu.. kārtējo reizi redzot kā tu ieej savā kāpņutelpā.. noraudzījos Tavos soļos, Tavā kārtējo reizi aizejošajā mugurā.. Tavā kā vienmēr klāt neesošajā skatienā un vēsajā esamībā, kura patiesībā ir meli, jo Tevī mīt uguns un šī kaislība ir spēcīgāka par tavu prātu, ķermeni un dabu.. uzsmaidīju.. neko nejustdama.. ar prātu justdama.. ar atmiņām jusdama.. man pietrūka Tava roka.. Tu iegāji savā kāpņutelpā.. maigi uzsmaidīdama, pievērtām acīm, nolaidu galvu.. atdevu Tev savu pēdējo sajūtu.. bet tā atsitās pret Tavu tik vēsi projām ejošo muguru.. Tu pat nezināji, ka atkal raugos Tavā aizejošajā mugurā..
es sāpināju Tevi.. tad Tu sāpināji.. sāpini mani.. es nožēloju.. piedevu gan Tev, gan sev.. bet Tu to vēl aizvien pūdē sevī un nespēj izklidēt.. ak Tu ietiepīgais muļķīt! ļauj taču tam visam beigties.. ļauj savai sirsniņai atpūsties! ļauj tai saprast, ka mana sirds tev vairs nepiederēs tagadnē, nākotnē.. tā pieder Tev pagātnē, gluži tāpat kā man Tava.. un pagātni mums vairs mainīt nav pa spēkam.. tieši tāpēc ļauj, lai visas tās labās lietas, tie nieciņi, bauda, smiekli, sajūtas, smaržas..utt.. lai tas viss, viss, kas reiz mūs padarīja trakus aiz kaisles.. lai tas mielo mūs.. ļaujot otra acīs ielūkojoties sajust to, cik reiz bija brīnumaini labi.. un pieņemt to.. tā nebija kļūda.. tā bija mācība.. piedzīvojums, kuru es nemainītu vai neizdzēstu no savas dzīves..
es ļauju Tev iet.. ļauju Tev lēnām izslīdēt caur maniem pierkstiem kā maziem smilšu graudiņiem, kas izmisīgi cenšas pierādīt zemes pievilkšanās spēku.. es ļauju Tev būt brīvām.. brīvam un laimīgam.. ceru, ka kādu dienu.. kādu dienu.. ka, kādu dienu Tu sapratīsi..
Nopūsties: