no ke no
kādu labu laiku bijusi sajūta (atrodoties mājās), ka, ja, piem., esmu majās viena, tad ir sajūta, ka kāds tomēr ir mājās, konkrētāk, sajūta, ka dzīvoklī atrodas kāds vīrietis ap 30. un ta un šitā.. vakar gulēju vannā, likās, ka ienākusi māte un gribeju viņai ko teikt, atvēru aizkariņus un neviena nebija, nepievērsu uz manību, taču vēlāk, kad tas jau vairs nebija izturams- jutu, ka kāds aiz aizkariņiem it kā sēdētu blakus uz veļas kastes (konkrētāk- šis iepriekš minētais vīrietis ap 30).. es nospriedu, ka esmu vnk pārgurusi un man jau rādas visādi brīnumi, bet tā nav pirma un noteikti arī ne pēdējā reize, kad tik pastiprināti jūtu to vīrieti.
un tad es mātei prasiju, kas šeit dzīvojis pirms tam (nepastāstot par saviem trakuma uzliesmojumie/ sajūtām) un viņa pastāstīja- kāds uzņēmējs ap 30, kuru nošāvuši. es biju manāmi šokēta. un kāpēc tad viņs neliek man mieru?? man nav bail vai kaut kā tā, bet ir savāda sajūta. man vnk gribas beidzot pabūt vienai, bet es nespēju, viņs ir blakus un tas ir kkā slimi, man šķiet. nezinu ko iesākt un ko neiesākt. un es jau aŗi neko dižu nevaru darīt, jo man neviens netic, ka es šo vīrieti jūtu, kaut gan ir bijušas daudzas reizes, kad iznāku no savas istabas un māsai + mammai prasu, kas pie mums ciemojas, jo sēdēdama sava istabā un mācīdamās, es jūtu kā viņs sēž blakus istabā ar māsu un māti. nu sit mani nost, bet es viņu jūtu. un mani tas vnk kaitina.

man tik ļoti ir iepaticies sky line, uz kuru mani aizveda tas Francijas puisis..

ak jā, vakardiena ir gaužam zemē metama.