Tu vari man palīdzēt.
vecums nāk un velk sev līdzi paģiras. tik sen nelietotā inde vairs nav man. es vnk vairs nepanesu to, ko man tas viss atnesis no rīta. kaut gan.. man jau nekad nav bijis tā, ka rītiņā ir tik smagi kā šorīt, bet ar katru reizi paliek aivien grūtāk un grūtāk. tā ir atkarība, no kuras es vairs nespēju pati sevi izpestīt, bet neviens pat necenšas man palīdzēt, jo nevienam nav ne jausmas par tās eksistenci, respektīvi, es vairs nespēju dzīvot bez šīs indes, bet ar viņu arī nē. tas ir kārtējais karuselis, kas jauc manu prātu, čakarē organismu utt.

un tā cigarešu smaka, kas sajūtama no matiem- man nāk vēmiens. drēbes, kas piesūkušās arī ar iepriekš minēto smaku- man nāk vēmiens. tās alkatīgās, mieskārīgās acis, kas atmiņās iespiedušās no nakts uzdzīves klubos- man paliek kauns, nē, man vnk ir žēl to cilvēku, bet ne sevi, jo es nu atsakos būt tā miesa, kuru tie uzlūko. nē, es vairs to nespēju panest. šī nasta ir par smagu. man vēl pārak daudz ir to darbu.. zinu, ka būs grūti, bet, ja ne es pati, kurš gan cits?!

ak jā.. es vakar skrēju ar savām aukstpapēdenēm pa bruģētām ielām. bet es kaut kā nesaprotu- kāpēc es uz turieni skrēju. laikam vecums nenāk ar paģirām vien, bet velk sev līdzi arī marazmu.
šķiet- dumpīgā tīņa gadi bij' feināki- ar savu saprāta trūkumu un nežēlīgo interesi par visu, kā arī fantastiskā visa izmēģināšana bija tīri patīkama. šobrīd, tagad es vairs nespētu izdarīt ne pusi to lietu, kuras darīju toreiz. pat no kalna es braucu daudz apdomīgāk. ja Tu man toreiz būtu teicis, ka tagad es labāk izvēlos brīvdienas pavadīt mājās, nevis aiziet pablandīties, meklēt piedzīvojumus utt., tad es smietos un padomātu, ka Tu esi nenormāls. bet redzi nu, cik feini viss mainījies.