ar vēlmi vien nepietiek..
braucot mājās, kratoties tajā 3.autiņā un cenšoties izvairīties no skatienu sadursmes starp mani un Ričiņu (mana 1.mīlestība)-(viņš ieraudzīja mani, es ieraudzīju viņu, viņš teica čau un es tāpat, tad prasīja kā man iet..stāvēja man pretī, abi piesārtuši nezinājām, kas notiek Latvijā)..pēkšņi atskārtu, ka man tā vēl aizvien ir tikai spēle, lai kā es arī vēlētos iemīlēties, mīlēt un izjust tās jūtas, es tās vnk nejūtu.. man tā ir vienīgi spēle. Un arī Edgars izrādījies viens no šīs spēles kauliņiem, kuru iegūstot.. vairs nevajag, neinteresē utt.

Ir tikai viens kauliņš, kuru man neizdodas nogāzt.. nemitīgi uzglūnot to, vēloties un nedabonot pat ne mazāko nieku no viņa.. es aizsviļos vēl vairāk. viņš kļūst par manu mērķi, sasniegt un kā ar trulu lūzumu tas pāršķels jebmazāko interesi.

skumji. es tiešām vēlētos mīlēt. braucot autiņā es jutu vienaldzību un garlaicību, tukšumu. viņš pārāk maigs, patiess, kārtīgs, rūpīgs, kautrīgs.. mīļš. vajadzīgs kaut kāds asumiņš tomēr- laikam. skatos acīs un izgāžu mīļumu, maigumu un platoniskas jūtas. kad viņa nav blakus, pat nedomāju par viņu. kad pavadām kopā ilgāku laiku- ar katru min man viņš kļūst aizvien neinteresantāks, aizvien garlaicīgāks, aizvien bezkaislīgāks.. puisis, ar kuru ieturēt brokastis, kopā pusdienot kādā mazā, mīlīgā un vareni omulīgā kafeinīciņā, vakariņot sveču gaismā un ķiķināt par globālām lietām, problēmām.. kā otram simpatizējošas paziņas, kas mēdz parunāt par pasauli.. nekas vairāk.

man ļoti žēl, ka nespēju tā kā viņš. es cenšos, bet man neidodas.