kaut atbriivoties speetu
dodoties satikt Edgaru, redzeeju, kaa Vinjsh kraamee mashiinaa nepiecieshanaas mantas.
kaa mainaas laiks un paliek viss agraari tuvais netverami sveshs, dazhbriid liekas pat tukshs. pat zinot, cik patiesiibaa pilns, dziljsh un varens shis cilveeks ir, Tev vinja vairs nav un nevajag. Tev ir citi, iespeejams, labaaki, Tev labaaki. Bet kaadeelj tad pietruukst? kaadeelj tad cilveeks skumst?

laikam jau cilveekam vairs nav ko dariit, kad tas domaa, domaa un skumst.