pamājot pagātnei (atļāvos)
Nekas daudz jau vairs nav palicis. Klusi, klusi aizrit dienas, viena pēc otras, nebeidzamas, nepielūdzamas. Mēmi klusē asfalts tālajos ziemas putekļos. Nekas vairs nešķiet nebeidzams, neregulējams. Izskan melodijas pēdējās taktis, un, dažbrīd, aizrit kāda nemierīga doma - vijoties caur prāta taku. Var jau būt, ka par daudz sapņots. Es aizejot atskatos. Pagriežos un novēlu veiksmi ozolam, kuram tik ilgi ticēju, kā karstākajam sapnim. Taku, pa kuru toreiz roku rokā gājām nu klāj putekļi. Pat sniega uz viņas nav. Un pēdas atpakaļ nav atrodamas. Strupceļš, tu saki? Iespējams. Negribu vairs likt daudzpunkti. Tādu jau mums bijis par daudz. Bet tad, kad šķiet, ka viss jau garām, atkal uzplaiksnī atmiņas. Negribot sastopas acu skatieni un tajos jaušami pārmetumi. Mēs nekad nespēsim piedot. Varbūt tikai izlikties, ka viss ir labi. Kā lētā teātra izrādē, kā pavasara ceriņu smaržā. Tu klusējot skaties man acīs un gaidi. Bet manas acis vairs nerod iespēju uzlukot Tevi patiesi. . Tās vairs nespēj atbildēt uz Taviem nebeidzamajiem jautājumiem, pārmetumiem. Pusminūte atmiņu bija par daudz abiem mums. Un ar tādu jēlu „sveiki” mēs satiekoties atvadījāmies. Nekas vairs nav palicis. Manas acis tagad mīļuma pilnas verās citā, kuru, kā pašai škiet, mīlu. Nebija jau tā, ka man būtu bijis vienalga. Paviršs pieskāriens pasniedzot tējas tasi. Kluss, nepacietīgs acu skats, un nemierīga sirds. Spēle izspēlēta, bet uzvarētāja nav. Necenties skatīties man acīs tā, kā agrāk, jo šis skatiens man šķiet nodevīgs. Nedrīkst būt tie „paviršie” mirkļi. „To jau nezin neviens”, sirds čukst, bet saprāts spiež rokas priekšā sejai, paslēpj sirdi tukšumā, un sargā to. Viņa vairs nepukst tik strauji, kā agrāk. Un tā tam jābūt. Mans smaids vairs nevēršas pret Tevi ar sapņainu vēlmi. Vairs nē. Un sirds nekad neatbruņosies. Tur tev nav vietas.
(Lasīt komentārus)
Nopūsties: