vislabākās lietas notiek klusumā
mēs lavāmies pa bruģēto sānieliņu. ķiķinādami un grūstīdamies. ar karstvīnu termosā un siltumu sirdī. neviltotu smaidu un prieku. viss apkārt tumššš, vienīgi laternas rāda ceļu, neviena cilvēka, bet lavāmies kā noziedznieki. sajūtas gluži tādas pašas kā toreiz, kad, savākušies neskaitāmus spilvenus un segas, gulējām uz tās mājas jumta un sacentāmies, kurš vairāk krītošu zvaigžņu šonakt spējis saskatīt. es vniemēr zaudēju šo spēli. bet šonakt bija kaut kas savādām, man šķiet.. jā, laikam tiešām bija. nebija ne skūpstu, nebija ne kā tāda.. bet nejau tas ir tas, kas rada šo sajūtu- ka kaut kas nebija tā, kā agrāk. šķiet- esam izauguši, tik daudz kas ir mainījies.. tik ļoti mēs esam mainījušies, bet tomēr.. mēs atkal atradām to vienreizējo stīgu, mēs atsākām spēlēt šo melodiju. šķiet šī stīga nav tik vienkārši pārraujama.

mēs likām otram aizmirst par visu to, kas palicis aiz sānieliņas robežām, aiz vēja pūstajiem ceļiem un mūsu individuālās dzīves ritējuma, atkal mēs bijām tie, kas patiesībā esam nevis tie, kādus mūs gaida, vēlas redzēt, piespiež būt vai padara cits/ citi.. mēs bijām paši un vienīgi otrs spēj saprast vislabāk. un vienīgi otrs pazīst vislabāk. tā ir fantastiska sajūta, kurā gribas vēl ilgi sildīties.

guļot otra apskāvienā jūtot pateicību, uzticību, laimi un nebeidzamu mieru. cik ļoti es mīlu savu patiesāko draugu. ārpus visām acīm, runām un ikdienišķās dzīves, man mūždien sirdī, dažreiz (diemžēl) blakus ir noslēpumainais draugs, kuru nedodu ne Dacei (kaut gan ir satikusi 1 reizi), ne kādam citam tuvāk iepazīt, jo šajā pasaulē viņam nav vietas, gluži tāpat kā man viņa ikdienišķajā pasaulē nav vietas. patik galvenā daļa viņa ir manā sirdī, uzticībā.

aizmirsu ko gribēju Tev teikt..
es atļāvos Tev nedaudz pastāstīt par to. apstājos domās.