sirsnīgi
vakar mazajam ziemassvētku brīnumiņam- Jānim bija dz.diena! apsveicu viņu, smaidot viņš vēl šodien!

pēdējās dienās (šķiet pēdējo 2 nedēļu laikā) mēs atkal sākam atgriezties pie tām sarunām un visa kā.. 5.dien viņš vēlas ar mani satikties, iespējams, es arī vēlos viņu satikt! Cik savādi, ka mēs pēc mīlas attiecībām (kaut gan.. pagājis ievērojams laiks) esam spējuši nu atkal kļūt tuvi, respektīvi, draugi.

viņš pieliecās man klāt, klusi, maigi un patiesi no sirds iečukstēja ausī: " visiepriecinošākā dāvana dz.dienā man ir tas, ka esi man šodien blakus.." savādi.. bet es jutos tā, it kā atkal būtu mājās.

viņš gulēja savā dzelzs gultā, runāja muļķibas. es sēdēju kājgalī, runāju muļķības. dzērām tēju, čalojām.. ķiķinājām. Ja Tu man jautātu, vai tas maz ir iespējams, ka satiekot viņu, ka atrodoties viņa mājās, atrodoties viņam tik tuvu, tuvu.. ka mēs jutīsim vienīgi to pamatīgi stipro saiti, kas starp mums bijusi nu jau pusotru gadu (precīzi neatceros- laikam jau sen ir vairāk), un mīlēsim otru tik noturīgi un patiesi, bez jautājumiem, iemesliem un atbildēm, jo tā vnk ir un būs.. bet nu mēs esam nevis vnk draugi, bet draugi- es pasmietos par Tevi un teiktu, ka vai nu viss, vai nekas!

vai zini pēc kā es vēl biju noilgojusies?!- sēdējām picērijā (tajā, kas atrodas uz tās mazās, stāvās, bruģētās ieliņas), ēdām iecienītās pankūkas- kā parasti pārēdāmies un pēc tam stenējām.. un zvanīja viņa mamma, prasīja vai arī Marija ir blakus, viņš kā parasti nosarka un teica, ka esot gan, jā! tad mamma lika pasveicināt mani un es atbildēju sveicienam.. tas taču ir mīļi! :)

šīs brīvdienas tiešām ir patiesi maigas un nosaucamas par atpūtu. Daudz apzināšanās un akceptējumu.. galu galā, šķiet izšķiests vairāk nekā 1/2 gads.. bet tā jau arī ir mācība.