Garastāvoklis:	bouncy
Mūzika:	ja- tarara ra ra ram

Bernhards atsūtija vēstuli, bet vēl neizlasīju.
Daces istabas sienas nu beidzot ir baltas, baltas.. pilnīgi baltas! To lielo, skaisto un vnk dievīgi lielisko mākslas darbu, kuru abas uzmeisterojām 2 klasē (uz viņas istabas sienas) viņa uzdāvināja miskastei! Man ļoti žēl- būtu man pateikusi, ka gatavojas to darīt, ar varu atņemtu un saglabātu- tā taču ir relikvija!
Sadistiskā ātrumā tuvojas Jaunais gads. Cik lieliski viņai izdosies sākt jaunu dzīvi (ar baltām sienām- bez tiem zīmējumiem, kuri atgādina to visu, kas bijis, kuri stopē Tavu attīstību, atkal un atkal liekot iegrimt atmiņās-un jaunu gadu.. visu, visu jaunu), gluži kā no baltas lapas..

Vadja pārvāsas uz SantPeterburgu (ceru, ka pareizi uzrakstīju, bet ja ne, tad Tu jau tāpat zini, ka esmu analfabēte)!

jau neskaitāmus gadus klausos tajā ķiķināšanā utt. par kaut kādu manu smaidiņu, kuru visi uzskata par smaidiņu (uzsverot pāris cilvēkus, kā galvenos autorus manis apcelšanai šajā sakarā), ar kura palīdzību es iegūstu visu, ko vēlos/ gribu (smags uzsvars/ pasvītrojums utt ir uz- visu, ko vēlos/gribu)-(pats izdari secinājumus). Visu laiku uzskatīju, ka viņi mani tikai ķircina, apceļ un kaut kā nebūt cenšas manī izraisīt kaut kādu sakaunēšanos vai kko tam līdzīgu! Taču šorīt es sapratu, par ko viņi mūždien runā! :
No rīta atnācu mājās, iegūlos gultā, kādu laiciņu nevarēju iemigt, pagriezos uz kresajiem sāniem/ kreisā sāna (nezinu kā pareizāk to būtu nosaukt) un ieraudzīju to foto (ar mandarīnu rokās (kā parasti), suņgalvčibas kājās (tās zaļās), lillllā velvetonenes kājās (atceries- tās manas mīļākās bija), baltajā bītlenīgajā, mīkstajā džemperītī, ar tām lillā krellītēm (no Vācijas braucienu laikiem), stāvēdama koridorī (Laucienē)).. un te tas bija.. mans smaidiņš+ tas acu skatiens. Pārņēma savāda sajūta!
šķiet.. lai kā es censtos mainīties, es to tāpat nekad nespēšu- gluži tāpat kā visi pārējie, un labi vien ir! Nevajag jau mainīt sevi, bet izlabot tās kļūdas, kuras esi pieļāvis--- šķiet pilnīgas muļķības uzrakstīju! :D

man personīgi ir kauns par sevi, kā arī nežēlīgi pārdzīvoju savas preteklīgās kļūdas, kas bieži vien ir paši niecīgākie sīkumi (savukārt man- katrs sīkums veido lielimu, ja vienu sīkumu piemeklē katastrofa, tad viss lielums ir pagalam), man ir kauns par to visu sākot no tā smaidiņa (fotogrāfijas brīdis) līdz šīs dienas smaidiņam.. varētu būt parāk daudz starpā to gadu.. bet tas vnk ir lielos vilcienos, lai netiktu izlaista neviena kļūda-tā kas čakarē.
*bet zini.. es atceros tikai tos pāris momentus (man ir nežēlīgi fotogēniska atmiņa :D - ir tie sīkumi, kas moka, tie, kuri manu acu priekšā mēdz atkal un atkal uzzibsnīt- kkāda noteikta aina, kura izraisa nožēlojamības sajūtu). jā, neatceros neko, zinu tikai faktus.

man ir piemeties viens no tiem sliktajiem ieradumiem- es mēdos (visidiotiskākais tajā ir tas, ka man pašai tas sagādā prieku! :D )

vakar satiku Lindu- jautri.
Karla 4.dien noģība.. turpinājumā bija kritiens pa trepēm- 4.dien pie ārsta.
*mans viedoklis- tas viss viņai ir no neēšanas (no tā arī tās galvas sāpes)!