Garastāvoklis:	happy
Mūzika:	ja- relationship

kad pienāk laiks
kad viņam paziņoja, ka viņš kļūs par vectētiņu, tikai tad viņš aizdomājās par to visu, ko viņš izdarījis un nekad nav darījis, par to, ko piedzīvojis un palaidis garām..
viņš vakar prasīja, cik Annai rīt paliek gadu.. kad viņa pateica, viņam aizrāvās elpa. pēc tam viņš prasīja, tādā gadījumā, cik man paliekot.. vienīgais, ko viņš spēja izdvest- tas bija samocīts- ak Dievs!

man vajadzēja piezvanīt un pateikt- paldies! Piezvanīju, necēla klausuli. pēc pāris minūtēm viņš atzvanīja, es pacēlu klausuli.. vai zini, kas ir vissavādākais?! Es pirmo reizi mūžā nebiju pārbijusies no viņa, man vispār nebija bail, man sirds pat nesalecās.. es laikam esmu atbrīvojusies no šīs bērnības traumas, vai kā?! Viņš klausulē skaļi, nedaudz nepārliecinātu- čau!- pirms kāda laika teiktu, ka labdien vietā gribētu dzirdēt treknu čau- kā agrāk.. bet nu man bija vienalga! Es biju drosmīga, nedaudz vienaldzīga, atturīga un pārleicināta. viņš bija nobijies, nepārliecināts, viegli ievainojams, šķiet jutās pat vainīgs manā priekšā.. bet mani tas vairs neinteresē!

pateicu paldies, uzdevu tos jautājumus, kurus man vajadzēja un tikai viens no tiem man patiesi interesēja. viņš pieklājības pēc uzdeva savus jautājumus, pēc standartiņa.. galu galā!- viss ir kārtībā!

šķiet sāk piepildīties tas, ko Rutiņš man vasarā teica..

bet es taču viņam piedošu, lai ko viņš man arī nodarītu, es viņam vienmēr piedošu, jo viņš ir mans vienīgais, mans vislieliskākais, mans paraugs un lepnuma iemiesojums.. mans dārgais tēvs.. :)