Visu nedēļu es biju ārstu valsts eksāmenā. Neskaitāmas reizes veicu sekmju grāmatiņā ierakstu "piešķirt ārsta grādu".. tas mani noveda pie personīgas vēlēšanās nonākt šādā eksāmenā un pieveikt to ar izcilību. Redzot to degsmi acīs ikvienam, kurš ieguvis izcilību.. es jutu sirds laimes melodijas virmojam gaisā tik spēcīgi, ka tas iedvesmoja arī mani.
Šodien, kad man nākas gatavoties sava zinātniskā darba aizstāvēšanai, kura mani gaida pirmdien.. es nespēju saņemties. Kā jau vienmēr. Es vnk nespēju saņemties. Es it kā plānu galvā zinu- ko un kā stāstīt, taču man tas jāliek uz papīra un jānolemj konkrēti, ko tieši es grasos viņiem vēstīt. Bet es nespēju saņemties.

Grūtniecība šim visam pa vidu mani dara jo īpaši emocionālu.. laikā, kad man jābūt jo īpaši spēcīgai un izturīgai.

šodien suns, mans suns, sagrauzis māsas brilles. Viņas neuzmanības dēļ suns tika pie brillēm. Tā kā manam sunim ir 7 mēneši, viņam patīk šo to grauzt, zelēt utml. tomēr.. visi zobi vēl nav nomainījušies. Tas it kā būtu jāsaprot, ka suns mēdz šo to sagrauzt. UN .. kad manas brilles tika sagrauztas, tad tas bija nenormāli smieklīgi. Bet ok. Tas neesot normāli, tas taču neesot normāli, ka suns graužot mantas, dārgas mantas.
Bļaģ! Suns nezina, ka sagrauztās mantas ir dārgas. Suns nezina, kas ir nauda un ko ar to dara. Viņš nezina naudas vērtību.
Labi, nav vērts par to pat diskutēt, tas tikai dara mani traku un apjukušu, jo.. nu bļaģ.. es atvainojos! Pakustini savas smadzenes. Seko līdzi tam, kur atstāj savas mantas. Ak, jā, pareizi, es piemirsu. Ja Tu nevari aiz sevis novākt ikdienā da jeb ko citu.. ko tad es vēl gaidu, ka tiks pakustinātas smadzenes, lai pasargātu savas mantas. Khm.

Tā nu es nolēmu iemidzināt savu suni. Atdot viņu nevienam nedrīkst. utt. Tas atrisinās visas sasāpējušās vietas un lietas.
.. līdz mirklim, kad es ieraudzīju savu suni un .. es viņu nespēju pat atdot nevienam. Mans suns ir gudrs, attapīgs, mīļš, superīgs, utt.

Un esmu tik ļoti nogurusi no nepārtrauktās cīņas ar māsu. Visu laiku viņai ir kkas par ko uz mani un vīru dusmoties, ir nepārtraukti kkāds iemesls, kāpēc mums būtu jājūtas viņai parādā un kāpēc mums būtu viņai visu laiku jāatdara ar labu.. visu laiku viņa ir cietēja, nabadziņš. visu laiku.. man ir jātīra un jākārto māja vienai vai ar vīra palīdzību. Zinu, ka tā ir sadzīvīska lieta, kuru parasti sabiedrībā neapspriež, taču, bļaģ, es atvainojos!!! Cilvēk, mīļo! Viņa nepārtraukti ved mājās cilvēkus. Nepārtraukti! Vai arī tad nav vajadzība pakustināt savu dirsu un piekopt? vai kaut reizi nokopt aiz sevis?! Vai man tik tiešām visu laiku tas ir jādara viņas vietā un ir jākaunas, ja neesmu paspējusi to izdarīt pirms viņas kārtējie draugi ierodas?!

ok.. tas atkal mani padara traku un.. negribas apgalvot, ka dusmīgu, taču.. vnk traku un apjukušu, jo ar to nav vērts cīnīties, vnk nav vērts cīnīties. Esmu par to runājusi tik daudz, redzējusi, ka manis teiktais ir tā arī palicis-> atsities pret tukšu un vienaldzīgu sienu, radot sajūtu, ka runāju pati ar sevi.

Pagaidām pozitīvās lietas, ar kurām spēju sevi kaut nedaudz mierināt ir tās, ka man spīd 40% algas pielikums, ka man būs bērniņš un.. ka es esmu dzīva.


Vienīgais, patiesi vienīgais, ko man gribas ir satvert savu seju plaukstās un skaļi, fiziski smagi un sāļi raudāt. Par to, ka vienā brīdi Tev var būt sajūta, ka zvaigznes beidzot ir nostājušās tā, lai Tu beidzot būtu pilnībā no sirds laimīgs, bet tajā pašā brīdī šajā laimē tiek iespļauts visriebīgākais kretīnisms, par ko..patiesībā, Tu nemaz vairs nebrīnies, jo spļāvējs spļauj jau pārāk ilgi.