Labrīt!
Visur, kur es eju, kkas smird. Visur kkas smird un katram ir kkāda smaka. Visas drēbes smaržo savādāk, visas lietas smaržo savādāk. Smēķu dūmi un smēķētāju elpa smird vnk pretīgi un kļūst slikti. Nevis gribas vemt, bet vnk ..pat var sākt sāpēt galva. No grūtnieču vitamīniem nagi, apmatojums un tai skaitā mati aug mērkaķa ātrumā.
BET..
stāsts nav par to.

Tad nu vakar diskutēju ar savu māti par to, kas notiek Latvijā un pasaulē. Sakarā ar skolām, augstskolām, eksāmeniem un jauniešu izvēlēm. Tā kā es ik pa laikam pasekoju līdzi medicīnas uzņemšanas prasībām, minēju tās. Uz ko es saņēmu ieteikumu- pieteikties.
Redzi, viss jau būtu " zaibis", ja vien es nebūtu šo sapni jau apglabājusi Brāļu kapos (mākslineiciskās izteiksmes līdzeklis).
Kāpēc? Tāpēc, ka.. tad, kad es grasījos pieteikties medicīnas studijām un kļūt par ārstu, kad manī plosījās tāda iedvesma un pārliečiba par saviem spēkiem, tad visi mani čentās atrunāt un skandināja, ka esmu pilnīga stulbene un vārgule. Un nu, kad esmu jau nolēmusi, ka šim sapnim nav lemts piepildīties šajā dzīvē, tad es jau sāku kalt plānus par kosmetoloģiju, skaistumkopšanas līdzekļu izveidu utt. vai vnk kļūt par mājsaimnieci.
Neesmu varējusi aizmirst šo mātes ieteikumu, neesmu gulējusi visu nakti (ne gluži jau šīs domas dēļ, bet vairāk jau kretīniskā mēness apspīdējuma dēļ). Tas noveda līdz tam, ka es atkal sāku pieteikšanās procesu medicīnas studijām. Jo, redzi.. un ja nu man tomēr izdodas?Tagad taču es būtu spējīga to paveikt. Es vairs nelietoju narkotikas, netusēju apkārt pa pasauli un spēju saprast lietas, spēju saprast.
Un ja nu šoreiz man izdotos?! Mēģināt tak es varu, vai ne? :)