dzīve.
sēžu savā kabinetā. Piepeši, ienāk kolēģe.
kolēģe: Tu vēl slimo?
es: jā, esmu vēl aizvien apaukstējusies.
kolēģe: temperatūra arī ir?
es: nezinu, neesmu mērījusi.
kolēģe: zini, kāpēc Tev tas tā ir? zini, kāpēc Tu slimo? tāpēc, ka Tu nedzīvo tā, kā Tu gribi. Tu visu laiku klausi, ko Tev citi saka un dzīvo tā, kā Tev visu laiku pasaka priekšā. Kā arī Tu visu laiku esi apvainojusies. Padomā par to. Sāc dzīvot pēc saviem ieskatiem. Pati sāc domāt! Redzēsi, ka vairs neslimosi. Padomā par to!
es: (klusums)

---
man vajadzēja pēc tam doties uz Stradiņiem pēc dokumentiem. Devos ar kājām, jo gribēju izvēdināt galvu pēc šī teksta. vienīgais, kas man nāca apziņā par apvainošanos= apvainošanās uz sevi un sevis vainošana. Ko dara šādos gadījumos, ja ir apvainojies pats uz sevi? Dainu skapī par to nav nekas minēts? Ja nemitīgi dusmojas pats uz sevi. Ja pietrūkst drosmes nostāties pret visu, spiedienu izdarošo viedokļiem un nemitīgās uzkundzēšanās man. Ambīcijas man ir lielas, taču bez atbalsta sistēmas es viena pati šo pasauli nespēju mainīt.