"Cau!
Piedod, ka es Tev vairs nerakstu. Es vnk zinu, ka es nespēju šeit būt vārdos tik atklāta, kā man reizēm gribētos pret Tevi būt. Reizēm man vnk gribas izteikt sajūtu rūgtumu vārdos, kuri, iespējams, dzīvē nemaz nav tik rūgti.
Es gribu Tev pasūdzēties, cik bēdīga un salauzta es brīžiem sevī jūtos. Brīžiem es gribu būt citur. Brīžiem es gribu pavisam citu dzīvi. Brīžiem man ir tik skumji, ka saraujas sausumā mana sirds..jo tā ir izslāpusi kaislīgas dzīves mīlestības. Es gribu būt laimīga. Un kad tas teju jau ir sācies, kkas notie greizi un es atkal esmu ieslodzīta un pakārtota noteikumiem un ierobežojumiem. Es smoku, vai dzirdi?! es smoku šajā psihoemocionālajā cietumā. Jo vairāk mani mēģina ieslodzīt, jo vairāk es gribu izbēgt, izrauties no tā visa.

Reizēm man gribas raudāt. Reizēm man gribas būt pašai, darot to, ko es tajā mirklī gribu. Bet man nemitīgi ir jāpiedomā, vai es to drīkstu.. jo cilvēkiem patīk nosodīt un patīk pārmest to, ko es daru. Kaut gan nosodījumam un pārmetumiem nav pamata. Bieži gribas apstādināt laiku un atvērt acis nosodītājiem un ierobežotājiem ar: " Attopies! Mēs esam pieauguši cilvēki! Mums gribas to, ko mēs zinām, ko gribam, tāpēc to arī vēlamies darīt un neaupšaubāmi arī darītu! Atpisies! Ja Tev ir kkādi idiotiski aizspriedumi! Es gribu Savā dzīvē darīt to, ko es gribu darīt!! ATPISIES! Atpisies! vnk AT-PI-SIESSSSsssss!!!"

Man nav 40 gadu. Man nav bērnu. Man nav nekā tāda, kas varētu man traucēt dzīvot tā, kā es vēlos. Es gribu būt laimīga!

Un es vēl aizvien nejūtos vainīga par to, ka man tika salauzta sirds ar vārdiem: " es Tevi vairs nemīlu. Tu nekad nebūsi mana sieva!" un vienaldzīgu aiziešanu, iziešanu pa dzīvokļa durvīm, uz neatgriešanos. Es vēl aizvien nejūtos vainīga, ka man tajā mirklī atvērās acis un es pieņēmu notiekošo, pieņēmu cilvēka lēmumu un pieņēmu faktu. es nejūtos vainīga par to, ka mans jūtas mainījās. es tiešām nejūtos vainīga, ka tādas jūtas nav iespējams atgūt. Es nejūtos vainīga par to, ka es vēlos būt laimīga un baudīt savu dzīvi tā, kā es to vēlos. Un, nē, bļaģ.. zajebala jau- nē, tas nenozīmē, ka es gribu pisties apkārt utt. Man ir apriebušās tās idiotiskās, egoistiskās fantāzijas no visu to pārmetēju un ierobežotāju puses. Es gribu būt es pati un darīt to, ko es vēlos. Ja es vēlos satikt draugus un ar viņiem parunāties, pasmieties- tad es vēlos to darīt un labprāt to arī darītu. Tā nav tusēšana- tā ir draugu satikšana. Un arī, ja es ietu tusēt- kas par to?! Man nav 40 gadu un bērnu , utt. Es esmu jauna un man tiek likts noskatīties, kā aizslīd mana jaunība gar acīm. Es gribu būt brīva un es gribu just savas iespējas.

Man sāp sirds. Sāp par to, ka man nav brīvības, lai justos labi. Sāp sirds par to, ka mani šajā jautājumā nesaprot un tiek pārmests. Sāp sirds par to, ka cilvēki nesaprot, ka es nevēlos saviem mazbērniem stāstīt par to, kā es 22 g.v. sēdēju mājās, kgan apkārt pasaulē bija tik daudz iespēju, ko darīt. Man ir apnicis un nav vairs spēka. Man gribas raudāt.
Un man netiek dota iespēja to visu izbeigt. Es kā vienmēr esot visa ļaunuma iemesojums un sakne. Es esmu nogurusi no tā. Es gribu būt laimīga un noderīga.
Es neesmu trofeja un neesmu ķeksītis mājās. Es gribu Savu Lielisko Dzīvi!!!