iespējams, esmu nākusi mājās. esmu attapusies.

Braucot ar Ričardu 3:55 bulkvāģī, ēdot kanēļmaizīti, neesot alkohola reibumā, klausoties radio swh, dodoties uz mājām, savu gultu.. es piepeši jutos tāpat kā mēdzu attapties ik pēc pāris gadiem, sēžot vienā un tajā pašā vietā, darot vienu un to pašu, parasti pēc iztrakošanās apkārt, nonākusi atkal drošībā un pie saprāta.
Ričards ir mana drošība.

Ko es gribu?
Mani tas vairs neinteresē. Šobrīd es gribu mazliet atpūsties no laimes!


"Sveicieni vārda dienā!"
"Paldies!"
-komunikācija.

-------------------------------
Es tiešām nezinu, vai es spēšu aizmirst. Es tiešām mēģinu aizmirst un nedomāt. Paliek aizvien labāk un vieglāk. Aizvien vieglāk ir pieņemt domu, ka ir bijis jāatsakās. Aizvien vieglāk ir sadzīvot ar apziņu, ka esmu atteikusies. Man vienīgi ir žēl, ka otru tas īpaši neinteresē. Sirdī es tik tiešām gribētu, lai viņam nebūtu vienalga. Bet es zinu, ka tā ir labāk, vieglāk. Bet es neesmu pārliecināta, ka spēšu aizmirst tās sajūtas. Tik patiesas, tik brīvas.. tik neaizvietojamas. Tik īstas.

Un es nezinu, vai viņš jel kādreiz sapratīs, apzināsies.. un es ceru, ka viņš kādreiz attapsies un sapratīs.