vakar.
ārā lija lietus. es stāvēju mazā, dieva aizmirstā pieturā, nokrāvusies ar kaudzēm mantu, man bija auksti. Es biju aizskrējusi tieši uz to autobusu, kuru man lika Ričards. es stāvēju tur kā muļķe. Braukdama.. es piepeši sapratu, ka es esmu tieši tajā pašā vietā, tieši tajā pašā situācijā, kurā man bija jādzīvo pēdējos ~3 gadus.. un vai es jutos labi? nē, es jutu, ka es atkal kkaur siroju, viena pati, un ka man ir jāpaspēj uz punktu B no punkta A, kamēr tirāns mani vēl nav saplosījis gabalos, kamēr es vēl tikai braucu.

un tad es sapratu, kāpēc es to daru un kāpēc es to paciešu.
Man ļoti patīk braukt ar sabiedrisko transportu vēlu vakaros, klausoties mūziku. Jo tā ir vienīgā vieta, kur es varu pabūt viena un neviena netraucēta. Man tā arī nav savas vietas.

Un es sapratu, ka es neesmu vairs tas cilvēks, par kādu mani cenšas nu pēksni atkal padarīt, jo liekas tikai tagad, ka tāds cilvēks bij baigi labais un mīlamais.. un tā es sapratu to, ka es mēģinu nevien sevi, bet ikvienu piemuļķot. Es nekad nespēju piedot un aizmirst. Pat visparastākās, niecīgākās sarunas laikā ar Šo cilvēku, es atminos to, ko viņš man ir nodarījis. Es skatos viņam acīs un vienmēr jūtu to, cik ļoti viņš pat neapzinās,kā viņš mani ir nodevis un sāpinājis. Un es vienmēr mēģinu saskatīt- vai tiesam Tu esi tāds draņķis un nemaz pat nenozēlo?! un tad es saprotu, ka neesmu pārliecināta, ka man tas ir vajadzīgs- sadzīvot ar nodevību, sadzīvot ar atteikšanos no manis, izsmieklu necieņu.. utt. es nespēju piedot. Ne jau tāds ir mans princis.

vnk, saproti, sāp sirds. Un es nespeju uzticēties cilvēkam,kur atkal un atkal ir pierādījis, ka es nevaru viņam uzticēties.
mums grūti ir atteikties no otra tikai tāpēc, ka mēs esam labākie draugi.

cik gan grūti ir atteikties no paša dārgākā un tuvāka tavai sirdij. Bet tajā pašā laikā, apzinoties, ka Tu nekad nespēsi piedot un aizmirst viņa pāridarījumu. Un apziņu, ka viņš to turpinās un atļausies, ka viņš tā arī Tevi necienīs un neleposies, nelielīsies un neiepazīstinās Tevi ar visiem sev apkārtesošajiem, ka viņš tevi neliks savā dzīvē par ievērojamu notikumu, sastāvdaļu un iemeslu mainīt lietas. Apzina, ka Tu nekad nebūs viņa iemesls, lai no rīta mostos, lai dienā smaidītu, lai naktī jauki iemigtu. Tu pat īsti nezini un nezināsi, kāda ir Tava loma viņa dzīvē un ikdienā, jo viņš nerunā un, iespējams, pats pat nemaz nezina. Un ja lūdz padomāt, viņš klust agresīvs. Tā it kā padomāšana būtu ogļraču darbs 3 nedēļu garumā. Nav skaidrības, nav pillnīgi nekādas skaidrības. Un teksti par to, ka mani tik loti vajag un ka bezmanis nevar dzīvot, kamani vajag līdz mūža galam.. tie rīmējas vienlaicīgi ar darbībām, kuras es neredzu- nakšnošanu pie meitenes un meitenes naksņošanu pie viņa.- vai cilvēks, kurš runā vienu un dara pilnīgu huiņu ir pelnījis cieņi un manu ticību viņa vārdiem?

es zinu, ka viņš nav melojis to visu apgalvojot, taču tā ir bijusi patiesība tikai vienā mirklī un laikā- tajā, kad viņs bija viens pats mājās un negribēja vakaru pavadīt vienīti. Tādās situācijās viņš var ne tiki tādu huiņu sabāzt ausīs pat bez vazelīna. Tos sauc par batoniem.

un kā tad armanām sajūtām, vēlmēm un vajadzībām?
un kā tad ar mīlēšanos? tāda vispār pēdējā liakā ir bijusi? viņš apmierina tikai sevi un cak cak.. viss ir kruta, skatamies tālāk tv. saskatījies savus porņukus, atdarina neadekvātas pozas utt uzreiz bez priekšspeles, bez skūpstiem, bez pieskārieniem utt.

Un tikai pamēģini man pajautāt vai man bija orgasms. Pēc max 5 min darbības un manis neapmierināšanas, tikai sevis ātras, ātras, cik ātras vien iespējams izsmelšanas.. vai man bija orgasms?? piedod, bet man riebjas melot un es nespešu vairs noturēt informāciju pie sevis. Ir pienācis laiks, kad mans mērs ir pilns-pilnīgi visās jomās, tāpēc.. es tik tiesam pateikšu visu, kas manisprāt un kas man uz mēles.

Un man riebjas vārds " dusmupūķis" un es neciešu vārdu " nezinu" ..u.c. pezpersoniski kaitinošos vārdus. Piedod, bet es nemācos 6b klasē, kur tik kruta ir lēkat ar izkārtu mēli, dzīvot pohujā par dzīves notikumiem, nepārtraukti izstrādāt kkādus pusdebīlus jokus utt. Un ja es saku, ka man traucē tas, ka Tu pienāc un kko pļūti tur.. kad es mācos,apvainojies, ka es nedzirdu, kad Tu caur dirsu kko bubini saraustītā valodā.. utt. Nu piedod atvino- Tu tomēr esi pieaudzis cilvēks un Tev nav 15 gadu vairs. saņem sevi rokās, sāc pastāvēt par saviem vārdiem un neatkāpties no tiem, saproti, ka ir pienācis laiks, nevis sapņot, bet rīkoties.. pienācis laiks, kad Tu dibini savu ģimeni, nevis turpini rubināt degunu un šņukstēt, cik grūti tev, ka Tavi vecāki ta un šitā, un ka jūs brāļi māsas , kaķi, suņi šitā un tā.. pie dirsas!! Tu esi pieaudzis cilvēks! Tev ir iespēja veidot savu ģimeni tādu kādu tu vēlies to redzēt!

Un lai tie neattīstitie radījumi turpina pisties savā sulā, ja viņiem tā labpatīkas! pie kājas, saproti?? pie kājas!!! Ja Tu nereaģēsi uz viņu iejaukanos Tavā dzīvē, viņi normāli ar Tevi komunicēs, necenšoties Tevi izrīkot un kā lellīti izspēlināt savās iegribās! Uzliec miksto un pohuju! man riebjas,ka Tev liekas, ka visa dzīve neattiecas uz tevi. Tu dzīvo kkādā sūdu burbulī, ļaujot sev pūt, tad atkal uz max 2 dienām atdzīvoties.. un tad atkal pūt!

es nezinu, kas Tu tāds esi un ko Tu grasies darīt. Tev nekas nav svēts un nekas neinteresē. Tu neko nezini un neko necieni, Tu izlaizīsi dirsu it visam, kam būs sakars ar tavu tēvu un māsu. Tev nav ne mazākā saprāta par to, ka būtu jāpakustina sava dirsa un jāpiespiež svei attīstībai. Un reizem paliek pavisam gŗūti ar tevi komunicēt, jo tu nesaproti ne vārdu no manis sacītā.piedod. es mīlu tevi, bet reizem liekas, ka tu esi bērns.

Man ir jāizvēlas. Jā, es mīlu Tevi un tā, bet.. vai tas ir tā vērts?! es tik tiesām nezinu.

Es daudz ko esmu sapratusi, redzējusi, dzirdējusi.. nedomāju, ka Tu mani novērtē, cieni un tā.. un zinu, ka Tu bez manis nevari. Jā, bet attiecības ir smags darbs, tajās ir arī kkas jāiegulda, nevis tikai jāņem, un jāņem, un jāņem.. jāņem, jāņem, jāņem, jāņem, jāņem.. partnerim lepni paziņojot, ka viņam vel jāgaida,ka viņam tevi vēl tipa jāpelna.. kad tu esi vainīgs, likt izsciest sodu partnerim par tevis darītajām lietam.. utt. Nu nahuj man to vajadzētu?? tāpēc, ka es mīlu? vai tiešām Tev liekas, ka man NU JAU pietiek tikai armīlestību? un ja nu es esmu pārgurusi no došanas un neko pretī nesagaidīšanas? no triecieniem, ko izdarījusi Tava darbība, tavas vēlmes utt.

es vnk nespēju piedot, nespēju aizmirst, man sāp sirds, saproti? es vēl aizvien esmu salauzta un man ir radusies pilnīga vienaldzības siena.

Es nezinu, vai es spēšu uzticēties.

Attiecibā savs statuss un krāsa ir janopelna un jāpierāda. Kā Tu nopelni un pierādi sevi mūsu attiecībās?? Tu vispār tajās piedalies? man sķiet, es visu darāmo izdaru arī Tavā vietā. reāli- man ir attiecības pašai ar sevi. aizraujoši. Un nu man sis teātris un māžošanās ir līdz kaklam.


Bet es nespēju nedz aiziet, nedz pieņemt lēmumus, jo man ir paniskas bailes, jo man nav spēka, man nav spēka spēka spēka spēka, es gribu atpūsties un es gribu kādu, kurš ir patiess. Man jau līdz kaklam noslēpumu, melu, nodevības,solijumu, veltīgu cerību un ticības. Es gribu patiesu cilvēku, patiesus vārdus, patiesu uzticību un patiesu cieņu. Es gribu lai kāds kko dara un parāda, ka esmu kā vērta.

man tiesam sāp sirds un es nezinu kā ar to cīnīties. bet diez vai es vel gribu turpināt ar pilnigu sienu un neieinteresētību turpināt cīnu. Ja sienai ir bijis un ir pohuj, tad arī man var iestāties pohuj.

-----------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------

Ja man būtu kāds, pie kura aiziet, viss būtu daudz vieglāk.