Ričards noņēmis savu "ādiņu" draugiem.lv.

sāpīte.

Piedodiet, bet es vnk vairs nespēju turpināt sevi pazemot un dzīvot bez pašcieņas.

"..ja viņš Tevi tik tiešām mīl, viņš atnāks vienalga uz kurieni pie Tevis; un viņš vienmēr atradīs laiku Tev piezvanīt; un viņš vienmēr atradīs iespēju Tevi satikt; viņš neaizmirsīs par Tevi; viņš liks Tev just un zināt, ka mīl Tevi."

Nevarētu teikt, ka ir viegli saglabāt nostāju.

Džinita teica, ka 2 nedēļas un būs jau miers. Bet es nespēju rast mieru sirdī. Viss jau ir kārtībā, tikai.. tas ir kā pazaudēt daļu sevis, kura Tevi priecējusi un darījusi laimīgu. Un tas nav pieraduma dēļ. Aizvakar skatījos pāris bildes, meklējot kādu normālu bildi ar sevi. Protams, uzdūros bildēm ar Ričardu. Es nespēju uz viņu skatīties un neizjust mīļumu un tādu savādu īpašu sajūtu. Es spēju iztēloties viņa smaržu un balsi, smieklus un tuvumu.

Man viss izdodas, man viss izdodas, man viss izdodas. Es esmu baigā vecene! :D

6.dien Linda mani ved uz skyline. Pavisam sen jau neesam tur bijušas. Vilšu savus melnos, garos augstaugstpapēžu zābakus un to kleitiņu, kura man bija mammas dz.dienā. Man liekas, ka varētu būt ok.
pamazām atgūstu arī savu svaru.

es negrasos nevienu koļīt. es vnk gribu justies un izskatīties labi!

es nopirku blociņu. un sāku rakstīt dienasgrāmatu. Un es izdomāju, ka šī dienasgrāmata varētu izvērsties par atzīšanos mīlestībā mīlestības vēstulē, kura izplešas veselā grāmatiņā.

kad man lika noņemt savu ādiņu, es turējos pretī un nespēju to izdarīt. Bet man izskaloja smadzenes un teica, ka viņam taču mani nevajag un lai es sevi nemānu un nemoku. Man lika noņemt. Es paklausīju. un visu šo laiku man sāpēja, ka esmu to izdarījusi.
Man vēl daudz ar sevi jāstrādā.

Bet tas tā vairs nedrīkstēja turpināties. Es tomēr arī esmu cilvēks. ar savām vajadzībām un vēlmēm.

Gan jau man kādu dienu dzīvē būs da mega lielā laime! es vismaz tam ticu! :)