es vnk gribu būt laimīga.
Vai tik tiešām tas ir tik daudz prasīts?

No rīta viņš iegūlās man gultā līdzās. Es nevarēju pamosties. Viņš ieritinājās manā ķermeņa līkumā, ar ķermeni sakot: "apkauj mani! Man Tevis pietrūkst!" mana roka izstiepta gar viņa galvas augšu, otra spēlējoties pa viņa matiem, mostoties.. man reizēm tik ļoti pietrūkst šo maigo klusuma brīžu, šādu rītu. Man pietrūkst viņa paša tik ļoti, ka es turpinu gaidīt, savaldīgi turpinu gaidīt viņu. Es zinu, ko es vēlos un es vēlos viņu, savu dārgumu un brīnumiņu.

Viņš pagrieza seju pret manu mierā guļošo roku un noskūpstīja, lēni un maigi, manu pirkstu galus.. tā viņš pasaka, ka mani mīl.

Ja vien Tu zinātu, kā man viņa pietrūkst..
Viņš ir visa mana laime un prieks.

"Tu saki ka mīli lietu, bet kad līst lietus, tu atver lietussargu. Tu saki ka mīli vēju, bet kad pūš vējš, tu pacel apkakli. Tu saki ka mīli sauli, bet kad spīd saule, tu aizej ēnā. Tieši tādēļ es baidos, jo tu taču saki, ka mīli mani..."
.................................

es vnk gribu būt ar Tevi!
mum viss izdodas! :)